Tā iegājies, ka lielās pilsētās satiksmes problēmas tiek pieņemtas un uzskatītas par ikdienas normu.
Tā iegājies, ka lielās pilsētās satiksmes problēmas tiek pieņemtas un uzskatītas par ikdienas normu. Lai arī Jelgava no “īstas”, vismaz dažu simtu tūkstošu mēlē runājošas lielpilsētas statusa atrodas krietna lielgabala šāviena attālumā, ar četrriteņu braucamrīku kustību un novietošanu saistītās problēmas te allaž bijušas itin aktuālas.
Gluži kā pie elpošanas ikdienā un cukurfabrikas atkritumu smārda vairākas reizes gadā pilsētnieki pieraduši arī pie automašīnu riteņu nolaušanai ideāli piemērotajiem ielu “segumiem”, kuru sakārtošanā nepietiktu pat ar Domes ēkas ieķīlāšanu visskopākajā bankā. Pilsētas viesiem, kurus tie izbrīna, neatliek nekas cits, kā pielāgoties vai arī mainīt braucamrīkus pret gaisa baloniem vai citiem gaisa satiksmes atribūtiem. Savukārt tieši aizvadītās nedēļas laikā neviļus tika atgādināts par citu autobraucējiem aktuālu problēmu – akūtu stāvvietu trūkumu un braucēju “džungļu kultūru” piedevām.
Pateicoties kādai lasītājai, īpaša uzmanība tika pievērsta haosam pie Jelgavas dzelzceļa stacijas, kur kā viens no sabiedrības kultūras līmeņa indikatoriem izgaismojusies dažāda biezuma automašīnu novietošana, drīzāk – “nomešana” pēc principa “kur un kā pagadās”. Līdz ar smīniem par atsevišķiem izrādīties kāriem ļautiņiem, kuri degvielas dārdzības laikos ar īpaši demonstratīviem nolūkiem iegādātiem masīviem džipiem un “meršiem” nebrauc tālāk par dzelzceļa staciju, lai pārsēstos lētākā transportā, kulturālā autobraucēju daļa spiesta sakostiem zobiem pieciest šo satiksmes huligānu izlēcienus, kuru dēļ nav iespējams pat izkļūt no stāvlaukuma.
Kā sekundārs faktors braucēju nekulturālībai kalpo vietējās varas sagādātie “lāča pakalpojumi”, liedzot transporta līdzekļiem stāvēt nebūt ne pārmēru intensīvi noslogotā Zemgales prospekta kreisajā joslā. Arguments aizlieguma ceļa zīmes uzstādīšanai savulaik bija ne tas pārliecinošākais – tur novietotās automašīnas traucējot autobusu manevriem no ielas pretējās puses pieturas. Laikam jau Jelgavu plānots pārvērst par tādu autobusu satiksmes lielpilsētu, kur katrā pieturā vienlaicīgi atradīsies vismaz trīs masīvi autobusi ar vislielākā bruņutanka gabarītiem, pretējā gadījumā šis aizbildinājums skaidrojams kā diezgan pārspīlēts. Cita lieta, ka pilsētas kopējā kase, domājams, toreiz papildinājās par ne vienu vien desmitnieku, par kuru paģērēšanu “vēstules” pie priekšējiem stikliem atgādināja tiem autovadītājiem, kas, neuzmanības dēļ neievērojuši nesen uzstādīto zīmi, novietoja savus auto tik ierastajā vietā. Un tādu bija ne mazums.
Minētais gan ir tikai medaļas viena puse. Satiksmi pārraugošo institūciju nostāju vairumā gadījumu grūti saukt citādi kā vienkārši par bezatbildīgu. Notiekošais atgādina sabiedrībai ierasto “birokrātu futbola” spēli, kad teju katrs ierēdnis gatavs “padot bumbu tālāk”, proti, katru ar pretenzijām sūtīt pāris durvis uz priekšu, lai pēc tam viņu redzētu pa to pašu ceļu nākam atpakaļ. Sak, kariniet savus auto kaut vai kokā!
Diemžēl problēmas risinājums no tā nerodas. Ja reiz Jelgava ir tādā salīdzinoši izdevīgā situācijā, ka dzelzceļa stacija neatrodas pilsētas centrā ar intensīvu satiksmi, tad te nu civilizētu automašīnu novietošanas apstākļu radīšanai nevajadzētu rasties nekādām problēmām, ka tikai būtu vēlēšanās, bet pagaidu variantā varētu izvietot pie stacijas kaut vienu kārtības uzraugu, kas vismaz nikni pamātu ar steku pārmēru nekaunīgajiem. Jo pašlaik tur novērojamā ikdienas situācija nav normāla un vairāk par visu atgādina ainas no kādas labākajā gadījumā minimāli civilizētas trešās pasaules valsts, kur nekādi noteikumi nepastāv ne tikai cīņu ringā, bet arī ceļu satiksmē.
