Pēc «Ziņu» 31. augusta publikācijas «Nesaskaņas veterinārajā klīnikā» neskaidrības starp klienti Valentīnu Bokumu un dzīvnieku ārstniecības iestādi «Sanarius» nav rimušas. Tās aktualizējušas jautājumu par savstarpēju cieņu.
Pēc “Ziņu” 31. augusta publikācijas “Nesaskaņas veterinārajā klīnikā” neskaidrības starp klienti Valentīnu Bokumu un dzīvnieku ārstniecības iestādi “Sanarius” nav rimušas. Tās aktualizējušas jautājumu par savstarpēju cieņu. Vēlreiz uzklausot un publicējot plašākus abu pušu viedokļus, “Ziņas” rosina dzīvnieku turētājus un mīluļu glābējus pārdomāt, kāda atbildība jāuzņemas līdz ar rūpēm par suņiem un kaķiem.
Kad 2003. gadā pirmo reizi ar kaķenīti vērsāmies veterinārajā klīnikā “Sanarius”, paskaidrojot, ka tā mitinās tikai dzīvoklī, nekādas runas par obligāto vakcinēšanu pret trakumsērgu nebija. Tādēļ jūtos izbrīnīta, kad šā gada 19. jūlijā, lūdzot sniegt palīdzību saslimušajai minkai, uzzināju, ka tā katru gadu esot jāpotē pret šo sērgu, jo baciļus varot ienest dzīvoklī ar apaviem. Vai Ministru kabineta likumi neskan muļķīgi? Iznāk, ka tie rūpējas tikai par dzīvnieka veselību, bet cilvēks, kurš ikdienā saskaras ar ielas apaviem, uzkopj grīdas, nav pakļauts briesmām inficēties ar minēto sērgu. Noskaidrojusi, ka ikgadējā vakcinācija maksā astoņus latus, pateicu – tā ir diezgan liela nauda, jo pensija tikai 80 latu. Daktere atcirta, ka par to vajadzēja domāt agrāk, tas ir, pirms kaķi paņēmām. Vai tas bija korekti? Pirms septiņiem gadiem kaķenīti Sābu uzdāvināja meitai, kura pēc diviem gadiem nomira. Es arī nevarēju paredzēt, ka slimības dēļ vairs nevarēšu strādāt.
Minka nebija agresīva, bet izbijusies
Divas nedēļas pirms klīnikas apmeklējuma piezvanīju dakterei Jeserevičai, lai pakonsultētos, kas darāms, ja kaķenītei ir vemšana. Viņa ieteica vispirms minku attārpot un, ja vemšana turpinās, obligāti vest uz pārbaudi. Protams, tā arī izdarīju. Nelaime vien tāda, ka, ieradusies klīnikā, nevarēju atcerēties attārpošanas līdzekļa nosaukumu. Vai tas nozīmē, ka minētā procedūra nav bijusi?
Kaķenīte izrādījusi agresivitāti un bijusi nikna… Vai ārstam nebūtu jāprot atšķirt dzīvnieka agresivitāti no izbīļa? Kaķis taču niknumu, dusmas izpauž šņācot un rūcot. Sāba, kura nav nekad gājusi ārā, no ielas trokšņiem bija vienkārši pārbijusies, un viņas agresivitāte izpaudās kā raušanās no rokām, lai paslēptos. Kodusi, skrāpējusi ārstniecības personālam? Kuram iekosts vai ieskrāpēts, ja kaķenīti no somas es izvilku pati un viena arī dzīvnieku turēju piespiestu pie galda, kamēr to izmeklēja. Asistente ar cimdiem rokās pieturēja minku aiz pakaļkājām tikai tajā brīdī, kad potēja. Pēc tam kaķenīte tika ievietota somā.
Kādēļ uzreiz nelūdza parakstīties?
Par vizīti kopā ar medikamentiem un PVN tika prasīts 21 lats un 60 santīmu, bet es samaksāju 19 latu. Tā daktere teikusi žurnālistam. Īstenībā mums vizītes beigās lika samaksāt 19 latu un 20 santīmu. (Pēc tam mūs vēl izbrīnīja, ka tāda summa nebija uzrādīta ne kvītī, ne čekā.) Nenoliegšu, tā ir liela nauda, taču dakterei iedevām 20 latu, viņa vienu atdeva atpakaļ. Vai tas nozīmē, ka mēs nesamaksājām vajadzīgo summu? Tajā dienā netika minēts nekāds PVN. Visus iedotos papīrus un zāles paņēmu no galda un ieliku somiņā. Kvīts tur nebija. Protams, devāmies prom, pateikušies par palīdzību, un solījāmies vajadzības gadījumā nākt atkal. Mājās starp papīriem čeku par samaksāto naudu neatradu, zvanīju uz klīniku. Ar māsiņu vienojāmies, ka pēc tā atnākšu nākamajā dienā. Pēc neilga laika piezvanīja pati daktere Jesereviča, jo vēlējās noskaidrot, kāpēc man vajadzīgs čeks, un pateica, ka es to neesmu paņēmusi. Nākamajā dienā viņa man izrakstīja arī kvīti, kuru vajadzēja parakstīt. Ja tā bija sagatavota dienā, kad to nepaņēmu, rodas jautājums, kāpēc man kvīti lika parakstīt tikai nākamajā. Tad arī pirmo reizi ieraudzīju čeku, kurā bija uzrādīts, ka kopā ar PVN vajadzēja maksāt 21 latu un 60 santīmu. Kad piedāvāju segt starpību, daktere no tās atteicās. Var tikai minēt, kādēļ šī summa netika nosaukta pirmajā dienā.
Pasniedzot čeku un kvīti, ārste sacīja – tādus apmeklētājus viņa labprāt vairs neapkalpotu. Es atbildēju, ka labprāt šo klīniku turpmāk neapmeklēšu. Daktere: “Nu tad es jums parādīšu durvis un tās atvēršu.” Tā kā man bija jānopērk kaķim speciāla barība, iegāju aptiekā. “Arī tur jūs neapkalpos,” tā speciāliste.
Septembra sākumā pēc minētās publikācijas gribējām tikties ar veterinārārsti, lai visu izrunātu, taču A.Jeserevičai ar mums runāt nebija iespējas. Tāpēc vēlreiz vēršos laikrakstā.
Un vēl – lūgums lasītājiem. Ja klīnikā “Sanarius” radušās kādas neskaidrības, ziņojiet “Zemgales Ziņu” redakcijai.
