Dārgie tautieši, skaistā vīzija par pārticību pamazām gaist, visa pasaule ar bažām gaida, kas tuvākajos mēnešos notiks ar globālo ekonomiku!
Dārgie tautieši, skaistā vīzija par pārticību pamazām gaist, visa pasaule ar bažām gaida, kas tuvākajos mēnešos notiks ar globālo ekonomiku! Brauciens sapņu tramvajā ir galā, laiks norēķināties ar konduktoriem! Aptuveni tāds, šķiet, bija vēstījums, ko sabiedrībai televīzijas intervijā centās pasacīt valdības vadītājs Aigars Kalvītis.
Latvija kā līdere jaunu auto tirdzniecībā, daudzu tūkstošu pircēju invāzija hipermārketos nedēļu nogalēs, pārpildīti stāvlaukumi pie dižveikaliem? Aizmirstiet, tā vairs nebūs! Izskatās, arī premjera agrāko optimismu pēkšņi nomainījusi satraukuma pilna vīzija par ekonomisko situāciju tuvākajā nākotnē. Kas zina, reiz piesaukto septiņu trekno gadu graciozi planējošais gulbis pamanījies tā noresnēt, ka bijis spiests agonijā veikt piespiedu nosēšanos Cūkmena piemēslotā grāvmalā vai pat cepeškrāsnī, bet inflācijas apkarošanas “plāns” drīzāk izrādījies kārtējais “daiļdarbs”, ko spēj panest vienīgi papīrs. Savukārt pārticības plīvurs tēriņu balles pusnaktī draud krist līdz pašai zemei. Drīzumā gan tiks izstrādāts nākamais dokuments – ekonomikas stabilizācijas plāns, kas ietvers gan cīņu pret cenu augšuprāpšanos, gan ražīguma veicināšanu darba druvā.
Būšot arī ekonomiski represīva lietusgāze – ar apņēmības grimasi sejā Ministru prezidents gatavs pretoties pēc lielāka budžeta kārajām valsts iestādēm un, iespējams, vajadzības gadījumā izveidot arī prēmiju un piemaksu apkarošanas biroju. Ne santīma algām! Mēs viņus – valsts struktūru darbiniekus – ierobežosim! Ja “stabilitātes garants” šos saukļus konvertēs reālos darbos, vēl piegriezīs ministriju tēriņu krānu un parūpēsies par Antarktīdas ledu algu iesaldēšanai, vai kā papildu efektu inflācijas mazināšanā varam sagaidīt ne vien darbinieku masveida migrāciju uz privāto sektoru, bet arī darbaspēka vakuumu valsts iestādēs, no kā neglābs pat pozitīvs valdošo aprindu piemērs?
Savos izteikumos valsts trešā augstākā krēsla ieņēmējs arī pierādīja, ka spēj būt spožs demagogs. Šķiet, Kalvīša padomnieki joprojām savu maizīti par velti neēd, un arī pats premjers šajā jomā bijis gana cītīgs “ierindas mākoņpapa” skolnieks. Kādas tikai “pērles” neizskanēja! Laikam vistreknākais punkts uz i veselības darbinieku neapmierinātības kontekstā un ārpus tā bija pēkšņais premjera “atklājums” par arodbiedrības “pamatuzdevumu”, proti,… darbinieku kūdīšanu pret arodbiedrību. Tādi sīkumi kā izpildvaras uzspļaušana noteiktas nozares pārstāvjiem, kam “taupības režīms” kļuvis par realitātes šovu dažu gadu garumā, protams, ir sīkums. Kalvītis arī nekavējās pēc labākajiem sabiedrisko attiecību guru ieteiktajiem priekšrakstiem ieslīgt apcerējumā par vēsturiski nozīmīgu skolotāju dzīves līmeņa kāpināšanu un nepieciešamību samērot dzīvesveidu ar atalgojumu. Jāteic gan, ka lielākā daļa sabiedrības to vienmēr nevainojami pratusi. Ko nevar teikt par zināmiem demagoģisku vārsmu apspriedelētājiem.
