Es biju mazs, un manas acis Alfrēdu Bīlmani neatceras. Atmiņā palicis vienīgi auto ar spožajām lampām, ar kādu viņš pie mums atbrauca.
“Es biju mazs, un manas acis Alfrēdu Bīlmani neatceras. Atmiņā palicis vienīgi auto ar spožajām lampām, ar kādu viņš pie mums atbrauca,” atceroties bērnību divdesmitajos gados Vilces pagasta Pūkos, stāsta Ceronis Bīlmanis. Pateicoties šā vīra rosībai, Latvijas Akadēmiskajā bibliotēkā tapusi izstāde “Dr. Alfrēds Bīlmanis – diplomāts, vēsturnieks, publicists, 1887 – 1948”.
Tā apskatāma līdz nākamās nedēļas beigām – 28. septembrim.
Kaut arī pēc Latvijas valsts atjaunošanas, šķiet, nevienā publikācijā nav apšaubīta ne pirmskara Latvijas valsts pēdējā sūtņa ASV A.Bīlmaņa darbības nozīme, panākot to, ka 1940. gada 23. jūlijā ASV valdība oficiāli un nemainīgi neatzina Baltijas valstu varmācīgo inkorporāciju Padomju Savienībā, nedz arī citi nopelni diplomātijas laukā, publicistikā, tomēr diplomāta brālēna dēlam Ceronim Bīlmanim ir sajūta, ka viņš nav īsti reabilitēts. Proti, kad 1940. gada 17. jūnijā ienāca
padomju karaspēks un Latvijā viens no pirmajiem Višinska valdības lēmumiem bija atņemt pilsonību un īpašumus ārvalstu diplomātiem, tā notika arī ar Bīlmani. Un tas vismaz formāli nav atcelts. Iespējams, tur ir kādas juridiskas fineses. Taču C.Bīlmanis uzskata, ka šī lieta vēl nav nokārtota, un tas viņam ir papildu stimuls darboties.
Skaidri vārdi un skaidra doma
Uz ekspozīcijas atklāšanu bija ieradušies Ārlietu ministrijas pārstāvji, vēsturnieki. “Tādu izstādi Bīlmanis bija pelnījis jau sen,” atzīst Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāja Gunta Jaunmuktāne. Ekspozīcijas lielākais akcents ir Latvijas sūtņa karogs, kas savulaik glabājās Bīlmaņa vadītajā sūtniecībā Vašingtonā. Kā atzina Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece doktore Dzintra Bungs, tas tonāli atšķiras no tagad jau masveidā ražotajiem karogiem. Sarkanā ir asins krāsa, nevis “bordo vīns”, kā tagad daudzviet pierasts. Stendos izvietotās Bīlmaņa grāmatas, apskatot izstādi, neizlasīsi. Taču pat no rakstu fragmentiem staro kaislīga publicista skatījums. “Mūsdienās Ārlietu ministrijas dokumentos tiek piekopts tāds stils, ka teikumi ir ļoti savārstīti. Ja sāc tos analizēt, īsti nevari saprast, ko tas cilvēks gribējis teikt. Taču Bīlmaņa rakstos katram teikumam ir sākums un gals, cauri vijas skaidra doma. Turklāt publicistiskā asprātība. Nu kaut vai palasiet Bīlmaņa ziņojumu Ārlietu ministrijai “Maskavas vēstniecības intīmā dzīve”. To var lasīt kā romānu!” tā Dz.Bungs, kuras vecāki, starp citu, cēlušies no Vecsvirlaukas pagasta.
Diplomāts un sabiedriskais darbinieks
A.Bīlmanis dzimis Rīgā 1887. gadā. Pabeidzis Rīgas pilsētas klasisko ģimnāziju, viņš devās studēt uz Maskavu, kur 1910. gadā universitātē ieguva maģistra grādu vēsturē. Pēc tam papildinājās Strasbūrā. Tad obligātais karadienests, vēlāk strādāja par vidusskolas skolotāju Aizkaukāzā, Erevānā. 1914. gadā, kad sākās Pirmais pasaules karš, jauno vīru atkal iesauca armijā. Tur viņš tika norīkots par vezumnieku bataljona vada komandieri. Vēlāk kļuva par tipogrāfijas pārzini un pat svešvalodu kara cenzoru. Karš A.Bīlmanim beidzās Ukrainā, Rovnā. Tur viņš atkal strādāja par skolotāju, inspektoru, kā arī organizēja latviešu bēgļu atgriešanos jaundibinātajā pašu valstī.
Pārbraucis Latvijā, A.Bīlmanis tika pieņemts darbā Ārlietu ministrijā, kur strādāja kā pirmās šķiras sekretārs. Taču viņu interesēja ne tikai diplomātiskā karjera, pa kuras kāpnēm šis vīrs kāpa strauji. Tostarp viņš 1925. gadā ieguva filosofijas doktora grādu, darbojās Latvijas Olimpiskajā komitejā un 1924. gadā organizēja pirmo latviešu žurnālistu kongresu.
No 1932. līdz 1935. gadam A.Bīlmanis bija Latvijas sūtnis PSRS. Šajā laikā viņš parakstīja savstarpējo Neuzbrukšanas paktu, kura termiņš ilga līdz 1945. gadam. 1933. gadā A.Bīlmanim izdevās glābt no ieslodzījuma katoļu bīskapu Boļeslavu Sloskānu, kas par savu reliģisko darbību jau 1927. gadā Krievijā bija apcietināts. Viņš tika apmainīts pret diviem padomju spiegiem.
Interesanti, ka vēlāk arī A.Bīlmanis no luterticības pārgāja katoļticībā. Šajā ziņā zināms iespaids varēja būt viņa kundzei polietei Halinai Bīlmanei.
Vēstule Rūzveltam – tieši rokās
Izstādē nav akcentēts 1934. gads Latvijā. Taču zināms, ka jau no 1923. gada A.Bīlmanis iesaistījās Latvijas Zemnieku savienībā. Acīmredzot viņš bija tā sauktais reālpolitiķis, kas darīja savu diplomāta darbu un neiesaistījās iekšpolitikā. Neilgi pirms 1940. gada okupācijas A.Bīlmanis kļuva par Latvijas ārkārtējo sūtni ASV. Tas nozīmēja, ka viņam tāpat kā Latvijas ārkārtējam sūtnim Lielbritānijā Kārlim Zariņam bija īpašas pilnvaras pārstāvēt savu valsti okupācijas gadījumā. Ar to arī saistīts liktenīgais moments, kad A.Bīlmanis nezināmā veidā slepus nodeva vēstuli personīgi ASV prezidentam Franklinam Rūzveltam. Kaut ASV valdībā bija diezgan labvēlīga attieksme pret PSRS kā sabiedroto Otrajā pasaules karā, tapa jau minētā deklarācija, kas atbalstīja okupētās Baltijas valstis. Vašingtonā saglabājās Latvijas vēstniecība, kuras uzturēšanai izmantoja ārzemju bankās noguldīto Latvijas zeltu. Strādājot Vašingtonā, A.Bīlmanim bija nopelni arī latviešu bēgļu aprūpē. Kā uzskata Ceronis Bīlmanis, tieši pateicoties viņa organizatora darbībai, ASV nokļuva lielākā daļa trimdā aizgājušo latviešu.
Māte aicināja mājup
Ceronis sevi salīdzina ar gājputnu: vasarā viņš ir tēvzemē, ziemā – Vašingtonā, kur ieceļoja 1949. gadā, gadu pēc tam, kad bija apstājusies A.Bīlmaņa daudz pārdzīvojusī sirds. Amerikā Ceronis kļuva par matemātiķi, strādāja ASV militārajai flotei. Latvijā viņš pirmo reizi atgriezās mātes Elzas Bīlmanes (dzimusi Jēkabsone) simtajā dzimšanas dienā. Viņa nodzīvoja līdz 104 gadiem. Tēvzemē Ceronim vieglāk bija pārvarēt vientulību un skumjas pēc aizsaulē aizgājušā dzīvesdrauga Mildas. Vilces pagasta Raudziņos viņš sācis iekārtot angļu valodā izdoto grāmatu bibliotēku. Tādas Latvijā vēl neesot. Daudzās trimdinieku ģimenēs, mainoties paaudzēm, vērtīgie izdevumi tiek sviesti ārā. Tad nu Ceronis ir viens no tiem vīriem, kurš iet pret šo vienaldzības straumi un strādā, lai vēsture tiktu uzlūkota skaidrākā gara gaismā.
***
Viedokļi par Alfrēdu Bīlmani Edvarts Virza, rakstnieks:
“Bīlmanis ir tik vispusīgi apdāvināta personība kā reti kāds. Nav tādas mākslas, kurā viņš nebūtu spējīgs. Viņš labi spēlē flautu, viņš var uzrakstīt pavisam labu dzejoli, bet glezniecībā viņš var sacensties ar dažu labu visai pazīstamu mūsu gleznotāju. Mūzām viņš tikai atdevis savu talantu, bet dzīvei – savu ģēniju.”
* * *
Aivars Stranga, vēsturnieks:
“Ārzemju diplomātu vērtējumā A.Bīlmanis bija plaša vēriena kompetents diplomāts.”
* * *
No kolēģu raksturojuma:
“Bīlmanis bija liels pienākuma cilvēks. Viņš arvien gandrīz neiespējamos apstākļos turēja doto vārdu. Vienmēr ieradās ļoti precīzi. Necieta nenosvērtību, divkosību. Dusmojās, ka savās sanāksmēs latvieši akadēmisko ceturksni pagarināja līdz stundai un ilgāk. Viņu nekad neredzēja sapīkušu, neapmierinātu, iedomīgu vai lepnu. Viņu arvien pavadīja labsirdīgais smaids.
