Rast atbildi uz jautājumu, kas ir Eiropa un kas mēs esam tajā, centāmies (vismaz daļa Latvijā dzīvojošo) jau ilgi pirms iestāšanās ES.
Rast atbildi uz jautājumu, kas ir Eiropa un kas mēs esam tajā, centāmies (vismaz daļa Latvijā dzīvojošo) jau ilgi pirms iestāšanās ES. Meklējumi joprojām nav beigušies. Ticamākais, tie vēl turpināsies. Ja tāda ES reiz beigs pastāvēt, varēsim vismaz mierīgi meklēt atbildi uz to, kas tā īsti bija. Eiropas Komisijas pārstāvniecība Latvijā pašlaik dažādās vietās rīko diskusijas “Eirodzīve – kāpēc?” par Eiropas pagātni, tagadni un nākotni. Tiešām – kur mēs dzīvojam? Jelgavā, kas jau trīs gadus ir Eiropā.
Diskusijā atbilde tā arī netika atrasta. Domājams, pēdējās instances patiesību nav iespējams rast. Viens gan palika skaidrs – daudzu mūsu galvās joprojām mitinās pašu radītie fantomi. Par to, ka visur un visā esam atkarīgi tikai un vienīgi no Briseles vēlīgās gribas. Zināma taisnība šai pārliecībai ir. Tajā pašā laikā daudzas ES regulas tiešām ir nepieciešamas, un mūsu valsts, kaut negribīgi, spiesta tām pakļauties. Kaut vai jautājumos par enerģijas efektīvāku izmantošanu, arī par pārtikas un nepārtikas preču drošumu un tā tālāk.
Tomēr ir jautājumi, kas gluži kā aizlieguma fantoms radies atsevišķu pašmāju birokrātu galvās. Tālāk jau šie aizliegumi nekritiski iesēdušies mūsos pašos. Kā gan citādi izskaidrojama kāda jauna cilvēka diskusijā vairākkārt paustā pārliecība, ka “nav jēgas neko darīt, jo tāpat viss jau sadalīts un norādīts”. Turpinot sarunu, kļuva skaidrs, ka drīzāk varētu runāt par neuzņēmību ko sākt, jo “viss taču tur jau nolemts”. Vieglāk pasūkstīties, ka nav miljonu, lai īstenotu kādu grandiozu projektu, nevis atzīties, ka trūkst spilgtas idejas, lai, piemēram, kā domubiedru grupa Igaunijā, izgudrotu ko līdzīgu globālajai komunikācijas sistēmai “Skype”. Vai nolemtīgi sacīt, ka “nav jēgas”, un kā vienīgo iespēju izvēlēties nopirkt aviobiļeti uz Dublinu. Tas ir pašu mazuma apziņas fantoms, kas saēd mūsu gribu. Jāpiebilst, politiskā un intelektuālā elite Latvijā to nevēlas kliedēt.
Turpinot jauniešu tēmu, patīkami, ka tie uz diskusiju bija ieradušies gana kuplā skaitā. Protams, viņi ir aktīvākie un, cik noprotams, izveidojuši ko līdzīgu klubam, lai noskaidrotu, kas ir Eiropa. Vien “neklapēja kopā” viņu aktīvā interese un pozīcija par “Eiropas jautājumiem” ar atziņu, ka, “izdzirdot vārdu savienojumu ES, gribas pāršķirt lappusi vai pārslēgt TV kanālu”, turklāt tika piesaukts konkrētas un precīzas informācijas trūkums. Drīzāk šeit varētu būt runa par to, ka tā ir zināma sevis piespiešana – sameklēt un patērēt nepieciešamo informāciju. Patiesībā viņi labi uzrādīja vēl vienu daudzu galvās sēdošo fantomu – man nav informācijas, un es nezinu, kā to iegūt.
Nobeigumā par vēl kādu interesantu atgadījumu diskusijas laikā. Diezgan negaidot “vārdu ņēma” kungs, kurš kā mednis riesta laikā, nevienā neklausoties, sāka paust savu pārliecību par vispasaules masonu sazvērestību, izveidojot ES. Tika pieminētas arī sešas Latvijā darbojošās masonu ložas, bet kopējais secinošais domugrauds ir skaidrs – mēs, nabagi, līdz ar visu pasauli esam tikai un vienīgi marionetes lielajā masonu sazvērestības tīklā. To dzirdot, pārņēma “deja vu” izjūta. Ko līdzīgu par sazvērestības tīklos sapītu Latviju mums klāstījis vēl esošais Saeimas priekšsēdētājs Indulis Emsis.
Atliek vien secināt, ka globālās sazvērestības fantoms mitinās “ne vien pilīs, bet arī būdiņās”. Līdz galam neatbildēts palika jautājums, kāpēc mūsu galvas pārņēmuši šie fantomi. Galu galā katram pašam ar to jātiek galā. Jāatzīst, dažreiz publiskās diskusijas līdz sakārtot savu domāšanu.
