Ingrīda Jakušonoka, LLU Ekonomikas fakultātes Grāmatvedības un finanšu katedras vadītāja, profesore: Ir daudz lietu, ko valsts vadītāji varēja paredzēt jau pirms vairākiem gadiem.
Ingrīda Jakušonoka, LLU Ekonomikas fakultātes Grāmatvedības un finanšu katedras vadītāja, profesore:
Ir daudz lietu, ko valsts vadītāji varēja paredzēt jau pirms vairākiem gadiem. Piemēram, ka ES struktūrfondu līdzekļi Latvijā “ienesīs” vairākus simtus miljonu latu. Tie neizbēgami iekļaujas kopējā ekonomikā un palielina inflāciju. ES direktīvas no mums prasa harmonizēt nodokļus, un nupat kļuvis zināms par kārtējo to kāpumu – runa ir par akcīzi degvielai.
Valstsvīri spriež, ka palielinoties algas. Patiesībā tas notiek ļoti lēni, jo daudzi legalizē savulaik “aploksnē” saņemto. Valdībai, lai mazinātu inflāciju, jātur solījums mazināt ienākuma nodokli, tas mudinās iedzīvotājus drošāk parādīt savus patiesos ienākumus.
Problēma, ka ļaujam ārkārtīgi daudz naudas novirzīt patēriņam. Finanšu iestādes kredītus piedāvā bez jēgas, bankām piemēroja ierobežojumus, kādēļ tos neattiecina uz citām firmām, kas izsniedz kredītus un līzingus?
Uzskatu, ka valdība pret inflāciju cīnās mazliet jokaini. Nevar solīt, ka tā samazināsies līdz diviem procentiem, ekonomisti jau sen prognozēja, ka tā nebūs. Cilvēkiem vairāk vajadzētu uzkrāt, bet to nevar piespiest darīt iedzīvotājiem, kam teju pietiek iztikai vai kas sākuši būvniecību. Nebūs taču labāk, ja paliks pusceltas mājas.
Irēna Baraškina, LLU EF Ekonomikas katedras vadītāja, lektore:
Teorētiski ikvienam būtu jāveido uzkrājumi. Taču neuzskatu, ka inflācija ir kāds liels drauds. Tā ir likumsakarīga.
Ekonomikā ir termins “baltais zilonis”. Par tādu dēvējama arī plānotā Gaismas pils. Savulaik Taivānā kādam karalim uzdāvināja ziloni, taču šā dzīvnieka uzturēšanai nepieciešams ļoti daudz līdzekļu, turpretī no viņa nav nekādas produktivitātes. Tāpat būs ar grandiozo bibliotēku. Politiķi, kam svarīga popularitāte un kas varbūt nedomā ilgtermiņā, lepojas ar tādiem projektiem, taču patiesībā tautsaimniecībai tiek nodarīta skāde. Tauta būs tā, kam jāatmaksā lielie valsts kredīti.
Esmu pārliecināta – kad būsim tik bagāti, ka ar to varam izrādīties pārējai pasaulei, tad arī tādus lielus projektus varēsim īstenot. Citādi visu samaksu “uzliek uz tautas pleciem”, bet Dievam nepatīk, ja nabagie trako.
Andra Zvirbule-Bērziņa, EF maģistrantūras vadītāja asociētā, profesore:
No valstiskā viedokļa skatoties, nepieciešams samazināt administratīvās izmaksas. Jāoptimizē valsts tēriņi un katras valsts iestādes darbs. Algas varētu iesaldēt, bet stingri jānodala – kuras. Zemās noteikti jāpalielina, arī pensionāriem un citiem sociālo pabalstu saņēmējiem jāparedz lielāks atbalsts.
Katra iedzīvotāja atbildība ir izvērtēt savu ikdienas patēriņa grozu, no daudzām luksusa precēm var atteikties. Dati rāda, ka patēriņš katru mēnesi palielinās, gadā tā kāpums salīdzinājumā ar iepriekšējo sasniedz pat 25 procentus. Tas atklāj – iepērkamies aizvien vairāk.
Jāizvērtē, vai dzīvojam tikai vienai dienai un vai viss iegūtais tūlīt jāiztērē. Jādomā, cik labi dzīvot, ņemot kredītu vai līzingu, iespējams, dažkārt mazāk vajadzīgu mantu iegādei. Inflācijas spirāli audzē patēriņš. Tiklīdz no luksusa produktiem atteiksimies, tā mazināsies. Tā ir katras ģimenes atbildība, un jāprot plānot budžetu.
Inflācija mazināsies pakāpeniski, varbūt divu gadu laikā. Latvijā vērojams tā saucamais savienoto trauku princips – pašlaik cenas un algas izlīdzinās ar citām Eiropas un pasaules valstīm.
Noteikti cenu kāpumu veicina resursu (dabasgāzes, elektroenerģijas, naftas) sadārdzināšanās, bet to nevaram ietekmēt.
Runājot par algu iesaldēšanu – tēriņiem jābūt atbildīgiem. Ja tās palielinātu līdz ar produktivitātes un kvalitātes paaugstināšanos, kāptu arī iekšzemes kopprodukts. Uzņēmējiem un valsts iestādēm jādomā, kā veicināt ražīgumu.
Visādā ziņā katrai cenai ir robeža. To noteiks tirgus. Tiklīdz cenas sasniegs robežu, kad pieprasījums pēc precēm vai pakalpojumiem apstāsies vai pat samazināsies, brīvā tirgus ietekmē tās kritīsies.
