Daži desmiti bēdu stāstu, desmit gadu cerot sagaidīt dzirdīgas ausis, – tā varētu raksturot Talsu traģēdijā cietušo cīņu par kompensācijām, kas tikai šogad ieguvušas taustāmu apveidu.
Daži desmiti bēdu stāstu, desmit gadu cerot sagaidīt dzirdīgas ausis, – tā varētu raksturot Talsu traģēdijā cietušo cīņu par kompensācijām, kas tikai šogad ieguvušas taustāmu apveidu. Nav runas par tiesas piespriesto summu lielumu, jo nekāda nauda nespēs atlīdzināt kritienā no 19 metru augstuma sabojāto dzīvi, drīzāk gan par valsts attieksmi pret mazajām skudrām, kas uzcītīgi darbojas tās labā, bet brīžos, kad kādam nepieciešama palīdzība, visbiežāk pretī saņem trīs pirkstu kombināciju.
Ērti visu vainu uzvelt tiešajiem izpildītājiem – autopacēlāja vadītājiem –, kā tas notiek Talsu traģēdijas lietā, bet kur gan palicis valsts solījums sargāt ikvienu tās iedzīvotāju? Vai nav apkaunojoša rīcība likt ciest cilvēkiem, kas jau tā izgājuši cauri ellei un uz gaišu nākotni vairs nevar cerēt?
Interesanti vērot, kā valsts ar zobiem un nagiem gatava cīnīties, lai pierādītu savu taisnību, ja kāds atļāvies iespļaut tās akā. Jo, redz, nevienam nav tiesību aptraipīt citādi spožo Latvijas tēlu. Tomēr ikviena ķēde ir tik stipra, cik tās vājākais posms, un, jo vairāk būs cilvēku, kas nav apmierināti ar pastāvošo kārtību, jo lielāka iespēja, ka spodrinātais metāla gabals pārklāsies ar rūsu un kādā jaukā dienā izjuks, atstājot aiz sevis vien rūsganu putekļu kaudzi.
Krietna izmēra akmens par vienaldzīgu attieksmi pret “mazo cilvēku” pienākas gan valsts augstāko ierēdņu, gan mantijās tērpto amatpersonu dārziņā. Un noteikti ne viens vien – šķiet, sakrājusies milzīga akmeņu kaudze, uz kuras pamazām aug aizmirstības sūna, un konstruktīvas izmaiņas tiek gaidītas kā pūces astes ziedēšana.
Runājot par iedzīvotāju aizsardzību, uzmanību piesaista kāda patlaban vēl tiesvedībā esoša lieta, kurā cilvēku apkrāpšanā apsūdzēts visai respektabla paskata jelgavnieks. Vairāku desmitu personu piedzīvotajam pāridarījumam vajadzētu būt pietiekamam iemeslam, lai valsts modri paskatītos uz sveša labuma kārotāja tālākajām gaitām. Faktisko cietušo skaitu droši vien nekad neuzzināsim, jo daudzus atturējusi ziņot neērtības izjūta par savu lētticību. Tā kā lieta ceļo no vienas instances uz otru, afēristam “rūtaino sauli” vēl nav sanācis pilnvērtīgi izbaudīt, un, brīvo laiku starp tiesas sēdēm kavēdams, viņš ķēries pie jauna rūpala – nekustamā īpašuma tirdzniecības un izīrēšanas.
Negribas ķērkt kā nelaimi vēstošam krauklim, taču nav garantijas, ka jau vienreiz likumu vairākkārt pārkāpis cilvēks pēkšņi sapratīs savu “kļūdu” un turpmāk nodarbosies tikai ar taisnīgām lietām. Līdz ar to nebūs brīnums, ja pēc kāda laika policijā parādīsies iesniegumi par īpašumu izkrāpšanu vai citādiem mistiskiem “darījumiem”. Vai tajā vainojama valsts? Jā, vismaz tajā aspektā, ka vajadzēja likt krāpniekam izbaudīt cietuma maizes cieto garozu un liegt iespēju nodarboties ar uzņēmējdarbību. Varbūt tādējādi izdotos apskaidrot viņa prātu, kā būtu noticis, ja veiklais darbonis atļautos iegrābties valsts kabatā.
Valsts ir slima – ar kādu ausu kaiti vai citu nopietnu slimību –, un izskatās, ka radusies vajadzība pēc veselību uzlabojušām procedūrām. Iespējams, tas arī ir iemesls nu jau par lavīnu kļuvušajai ārstu virzīšanai atbildīgos posteņos. Varbūt tie mācēs noteikt diagnozi un izrakstīt pareizo recepti.
