Pirms visa tālāk teiktā jāuzsver: apsveicami, ka ir cilvēki ar jaunām idejām un vēlmi tās īstenot.
Pirms visa tālāk teiktā jāuzsver: apsveicami, ka ir cilvēki ar jaunām idejām un vēlmi tās īstenot. Sevišķi pilsētā, kas lēni aprod ar kultūras un izklaides pieejamību pašu mājās. Taču nebūtu taisnīgi, ja “plika” labā griba atbrīvotu no nepieciešamības idejas īstenot organizatoriski daudzmaz precīzi un saturiski kvalitatīvi. Jelgavas mākslas simpozijā “AiZspriedums” pagājušonedēļ kritiskus jautājumus rosināja abi minētie aspekti.
Sākot jau ar to, ka prāva daļa ambiciozi pieteiktās vērienīgās programmas vienkārši nenotika, un, nebijusi vēlme trešajā dienā atklāt fotoizstādi, kuras darbi iemūžināti simpozija sākumā, programmas “palagu” itin viegli būtu bijis “ielocīt” dienā pusotrā.
Piebilstot, ka simpozijā bija arī, viņuprāt, izdevušās norises (kā ceļojums pa netradicionālām ekskursiju vietām Jelgavā un noslēguma sarīkojums Driksas ielā; arī tas, ka bija cilvēki “no malas”, kas uztvēra idejas un aizrautīgi iesaistījās), kritisku jautājumu pamatotību mūsu pēcsimpozija sarunā nenoliedz arī rīkotāju pārstāves Aiva Roga un Dace Indrika, piebilstot, viņām viss notikušais devis neatsveramu pieredzi.
Iznāca, ka performance ceturtdienas pievakarē pretī Jelgavas Domei pie autobusu pieturas, kur meitenes stāvēja, turot rokās klusās dabas atribūtus, bija pirmā no vairākām, kas programmā tika paredzētas ārpus telpām…
A.R.: Trešdien, kad gleznoja “bodiartus”, performances pie Jelgavas pils un Lielupes tilta atcēlām, jo bija lietus…
… tad jau gan vairs nelija…
A.R.: … tomēr nedzinām cilvēkus ārā. “Vivo centrā” un “Pilsētas pasāžā” gan viss notika.
Apgleznotie modeļi vienkārši pastaigājās pa tirdzniecības centru?
A.R.: Ne tikai pastaigājās. Mērķis bija pārsteigt skatītājus un saprast, kāda ir viņu reakcija.
D.I.: “Pilsētas pasāžā” meitenes ieiet sporta preču veikalā, skrien pa “skrejamceliņiem”. Cilvēki sākumā izskatās domīgi, pēc tam nāk klāt, jautā, kādā sakarā tas viss. Mēs stāstām, ka gribam redzēt viņu attieksmi pret aizspriedumiem. Diezgan daudzi to uztvēra pozitīvi.
Bet vai šo un citu norišu laikā arī mēdzāt precizēt, par kādiem aizspriedumiem vēlaties runāt? Labi, piemēram, ar ekskursiju gribējāt parādīt, ka var doties interesantā ceļojumā pa vietām, kas šim nolūkam nav iecienītas. Bet kādus aizspriedumus bija domāts apkarot ar priekšmetu kopumu Hercoga Jēkaba laukumā ceturtdien un piektdien. Vai paust pārliecību, ka aizspriedums ir publisku vietu nepiegružošana ar sadzīves atkritumiem?
A.R.: Mēs uzaicinām māksliniekus – ne “superstārus” – un piedāvājam iespēju – instalācijas: izmantojot šo materiālu, varat paust viedokli par aizspriedumiem. Rezultāts ir tāds, kāds ir. Ne jau es eju katram klāt un lūdzu: tagad saliec dēļus tā un tā. Tā ir viņu ideja.
D.I.: Varbūt tā bija vēlme apkarot vērotāju aizspriedumu, ka no tādiem “hlamiem” nevar tapt māksla?
Tieši par to arī jautājums. Radās iespaids, ka tā ir tāda kā neveiksmīga parodija par vides mākslas akciju, kas notika pilsētas svētkos pirms dažiem gadiem (toreiz, apspēlējot māju tēmu, sadzīves priekšmeti bija izvietoti plašākā “areālā” pa pilsētu). Un bija sajūta, ka šis ir “fiksi izštukots” mēģinājums “izbraukt pa lēto” – kaut vai materiālu izvēles ziņā. Bet, par pašiem dalībniekiem runājot, – vai viņu vārdus, pamatnodarbošanos, izglītību nepubliskoja pieticības dēļ, sak, šie vārdi jau tāpat nevienam neko neizteiks?
D.I.: Nebija tā, ka visi dalībnieki būtu bijuši zināmi jau labu laiku iepriekš.
A.R.: Vieni pieteicās un tad atteicās, pat nepaziņojot, ka neieradīsies. Tie ir jauni cilvēki, visiem kādas ambīcijas. Daži beiguši akadēmiju, daži mācās “lietišķajos”.
D.I.: Citi vienkārši no malas. Tur jau tā lieta, ka tas bija nevis projekts tikai tiem, kam kabatā papīrs par akadēmijas beigšanu, bet iespēja paust idejas arī citām radošām personībām, kas pēc diploma vēl nav mākslinieki.
A.R.: Bija arī vērienīgi instalāciju ideju apraksti, bet nevarējām nodrošināt prasītos materiālus. Budžets bija smieklīgs. Pietrūka sponsoru no būvmateriālu veikaliem.
Vēl par tēmu – aizspriedumiem. To bija mēģināts apspēlēt ne vien vizuāli mākslinieciskās aktivitātēs, bet arī saistībā ar to, kas notiek pa vakariem “Jelgavas baltajos kreklos”. Ja varam vienoties, ka aizspriedums ir dezinformācijas radīts maldinošs priekšstats par kaut ko, manuprāt, šis vārds ne vienmēr tika lietots īsti vietā. Piemēram, grupas “Apvedceļš” koncertu piektdien pieteica kā “šlāgeraizspriedumu”. Jelgavā būtu grūti atrast cilvēku, kas informāciju par to, kas ir šlāgeris, nebūtu ieguvis kaut vai piespiedu kārtā, – būdams JAP mikroautobusu pasažieris. Adekvātas zināšanas un attieksme. Kur te aizspriedums?
A.R.: Jā, žēl, “Apvedceļa” koncertu gan pēdējā mirklī atcēla, jo klubu tajā laikā izīrēja banketam. Ar “kreklu” vadību, no vienas puses, bija brīnišķīga sadarbība (viņi ēdināja māksliniekus), no otras, gadījums ar “Apvedceļu” nebija vienīgais organizatoriskais “pārsteigums”. Nesaprašanās dēļ iznāca tā, ka trešdien ar nakts kaislību šovu tomēr nepapildinājām “Gain Fast” koncertu. Šo to izlēmām parādīt nākamajā vakarā, bet tajā savukārt īsti neiederējās ceturtdien paredzētais jauno režisoru filmu vakars, tāpēc to atcēlām.
Kāpēc norisei izvēlējāties darbdienas?
A.R.: Mūsu auditorija vairāk bija studenti – tāpēc izvēlējāmies septembri un darbdienas (nevis nedēļas nogali, kad daļa brauc mājās prom no Jelgavas). Norises bija paredzētas laikā, kad publiskās vietās varētu būt maksimāli daudz ļaužu – ap pulksten deviņiem no rīta, kad cilvēki iet uz darbu, piecos pēcpusdienā, kad daudzi dodas iepirkies. Domāju, tas nostrādāja.
* * *
To, ka “nenostrādāja” viss sarīkojums, Aiva skaidro arī ar to, ka – līdzīgi kā dalībnieki – cits pēc cita “atkrituši” daudzie palīgi, ar kuriem iniciatori sākotnēji rēķinājušies, un trīs cilvēki tik lielas programmas koordinēšanu “pacelt” nejaudāja. Piedzīvotais gan neesot iznīdējis vēlmi arī turpmāk ko rīkot. Un tieši Jelgavā. Ja kas tamlīdzīgs vēl kādreiz notiks, atbalstu tam, visticamāk, meklēšot tikai no privātiem avotiem (nule noritējušo projektu atbalstīja Jelgavas Kultūras padome un privāti sponsori). Rīkotājas piekrīt sarunas gaitā izskanējušajiem secinājumiem: norisi “paceļamāku” darītu tas, ja tā būtu īsāka, kompaktāka, rīkotāju komanda plašāka un uzticamāka, lielāka arī kārtība dalībnieku pieteikšanās procesā.
