Pasaules telpā plaši izplatīti mīti un teiksmas par amerikāņu sapni.
Pasaules telpā plaši izplatīti mīti un teiksmas par amerikāņu sapni. Divi vārdi, kuros ietverts viss, – gan pieklājīgs “zaļo” žūksnītis bankas kontā, plaša savrupmāja un statusam atbilstošs auto, gan neliela jahta vai vismaz zvejas laiva ūdensiemītnieku ķeršanai no darba un hamburgeru patērēšanas brīvajā laikā. Tiesa, ceļš līdz sapņa piepildījumam var būt dažāds. Pat slavenais nekustamo īpašumu magnāts Donalds Tramps reiz ironiski izteicies, ka viens no panākumu priekšnosacījumiem ir piedzimšana pareizajā ģimenē.
Papildinot biznesa haizivs sacīto, pastāv arī tāda iespēja kā karjeras izaugsmē “izpalīdzēt” gatavi un varoši radi un draugi, kas ar saviem gigantiskajiem stāviem gatavi pasargāt no grūtību vējiem. Dažādu aprindu pārstāvji gan citās valstīs, gan pašu mājās ar ne īpašu entuziasmu reizēm mēdz kautri atzīties, ka maršruts uz virsotnēm ne tikai nav bijis rozēm kaisīts, bet arī vedis caur visvarenu “šeftmaņu” guļamistabām un viesnīcu numuriem.
Visai neviennozīmīgi vērtējamā “grēkā” tikko kā publiski atzinies arī valdības vadītāja Aigara Kalvīša nežēlastībā kritušais un šobrīd atstādinātais Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieks Aleksejs Loskutovs. Viņam gan, pretendējot uz augsto amatu, nav bijusi nepieciešamība upurēt savus tikumības resursus, un ceļā uz zvaigznēm pamaisījis tikai pāris politisku ērkšķu. Sabiedrības acīs vērā ņemamu uzticības kredītu ieguvušais kungs, izrādās, pirms nokļūšanas KNAB vadītāja postenī savu stingro mugurkaulu rūdījis citā “caurlaidē”, proti, īpašā randiņā ar diviem politiskajās aprindās ietekmīgiem “smagsvariem” – publikas acīs par stipendiju mecenātu mālēto, “zaļzemniekus” finansiāli balstošo un nopietnos kriminālnoziegumos apsūdzēto Aivaru Lembergu un ekspremjeru, Tautas partijas (TP) patriarhu Andri Šķēli. Zīmīgi, ka sarunas notikušas pēc tam, kad Saeima vairākkārt izbrāķēja toreizējā premjera Eināra Repšes blondo un aktīvo protežē Jutu Strīķi, atstājot viņai kaklā vien necilo priekšnieka “pienākumu izpildītājas” birku.
“Es uzskatīju, ka varēšu strādāt atbilstoši likumam un sirdsapziņai, bet man vajadzēja tikt šajā amatā (..), tas bija nosacījums” – šādi toreizējās tikšanās ar abiem “dižvīriem” motivāciju tagad skaidro Loskutovs.
Var uzskatīt, ka ielikta jauna bilde diapozitīvu šovā par abu ar politiskajām aprindām “saaugušo” uzņēmējdarbības vides “sakārtotāju” lomu valstiski nozīmīgos procesos. Turklāt, ja reiz pats atstādinātais KNAB līderis izteicis tik daudz, loģiski būtu arī sabiedrībai pastāstīt, par ko šajos savdabīgajos “randevu” runāts. Nebūs taču kungi niekojuši savu dārgo laiku, lai līdzīgi dažiem tieslietu sistēmas pīlāriem runātu par veselības problēmām, bērnu precībām un tamlīdzīgiem “sīkumiem” vai ar tālu skatu nākotnē prātotu un dotu vērtīgus padomus par korumpantu ķeršanu miskastu biznesa aprindās.
Var jau, protams, sacīt, ka šāda “atklāsme” nav nekas jauns, “par to jau runā sen”, tomēr šis ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad augsta līmeņa amatpersona atzīst, ka pirms nokļūšanas šajā statusā bijusi spiesta izpildīt zināmu “nosacījumu”, nevis, piemēram, pavirši aicina “neapspriest vispārzināmas lietas”. Turklāt tolaik plašāk nezināmajam Loskutovam “aci pret aci” bija jātiekas ar vīriem, kuri ir ļoti ieinteresēti, lai “lietas ietu”, un zināmas paralēles te var vilkt arī ar valsts prezidenta “izvēlēšanas” procedūru. Tagad atliek tikai sev pajautāt – cik un kuru amatu kandidāti jau aicināti un cik vēl tikai tiks saukti sēsties pie galda kaut kur Mākoņos vai uz celma Puzes mežā. Uzmini, nu… Taču pats fakts vien, ka šādu nozīmīgu jautājumu izlemšanā tik būtiska nozīme ir diviem “diedziņu raustītājiem”, šķiet vismaz riebīgs.
