Aplenkums. Gorbačova laikā sāku nodarboties ar autotūrismu. Kopā ar kolēģi, diemžēl nelaiķi, Uldi Lieksni nolēmām braukt uz VDR.
Aplenkums
Gorbačova laikā sāku nodarboties ar autotūrismu. Kopā ar kolēģi, diemžēl nelaiķi, Uldi Lieksni nolēmām braukt uz VDR. Tālāk uz rietumiem tolaik nelaida, arī naudu ceļošanai ļāva samainīt pavisam maz, tās pietika vien benzīnam. Vēl tādiem braucienam bija nepieciešams uzaicinājums. Savulaik pie Baikāla iepazinos ar kādu vācu ģimeni. Tie, saprotot šo birokrātisko prasību, arī mūs uzaicināja.
Braucām no Berlīnes dienvidu virzienā uz Drēzdeni. Tuvojās vakars – jāsāk skatīties, kur nakšņot. Kempingi visās malās, bet tur vajadzēja maksāt. Nolūkojām mierīgu vietu, kur ceļš nogriezās mežā. Nekādas aizlieguma zīmes nemanīja. Devāmies tik iekšā. Meža ceļš aizveda uz lielu krūmainu klajumu. Krūmi pa daļai likās nobraukāti ar traktoriem, taču kluss, neviena nav. Uzcēlām teltis, sakūrām ugunskuru, pagatavojām vakariņas. Satumsa. Nu jau taisījāmies iet gulēt. Uldis bija gara auguma vīrs. Viņš kā cēlās no mūsu apdzēstā ugunskura, tā teica: “Mūs ielenc!” Es arī iztrūkos. Tiešām pa meža klajumu, kura otrā malā nezin kas bija iekūris lielu ugunskuru, skrēja vācu karavīru ķēde. Kāds virsnieks vēl nobļāvās: “Šneller! Šneller!” (Ātrāk, ātrāk! – vācu val.). Vācu tautas armija. Šie, par laimi, mūs neredzēja un aizskrēja tālāk. Pēc brīža klajumā parādījās bruņumašīnas. Nu sapratām, ka šos krūmus nav izbraukājis traktors. Traki! Tiešām varēja gadīties, ka no mums paliks slapja vieta. Tādā ātrumā nekad agrāk nebijām nojaukuši teltis un sapakojušies. Braucām prom un galu galā atradām nakšņošanai piemērotu bērzu birzīti.
Kad aizskarts mednieka gods
Biju salasījies literatūru par jūras kotikiem, kuri dzīvo pie Beringa salām Klusā okeāna ziemeļos. Tur varēja atrast arī pusdārgakmeņus – opulus, jašmas, ahātus. Nolēmām uz turieni doties. Mūsu lielajam kuģim nebija iespējams ieiet mazajā Beringa salas ostiņā. Tādēļ no turienes pretī izbrauca liellaiva, uz kuras no kuģa vajadzēja nolaist trapu. Taču okeāns viļņojās, un tika pieņemts lēmums mūs liellaivā nogādāt ar celtni. Salīdām tādā kā tīklā, un visus pārcēla pār bortu. Savukārt, nokļuvuši uz liellaivas, kūņojāmies no tīkla ārā. Brauciens interesants. Salā pie ostiņas atradās robežsargu postenis un karaspēka daļa, kuru bija nepieciešams apgādāt ar piena produktiem. Tādēļ vietējie iedzīvotāji, kas izsenis nodarbojušies tikai ar medniecību un zvejniecību, bija sadzīti kolhozā, lai slauktu govis, audzētu teļus. Tas viņiem nepatika. Tajā laikā jau manīja Gorbačova perestroikas garu, tuvojās Padomju Savienības komunistiskās partijas XIX konference, kurai vajadzēja apstiprināt būtiskus lēmumus. Bet pirms šā foruma Beringa salā partijnieki no Kamčatkas gatavojās pieņemt tuvāko priekšniecību, kam vajadzēja ierasties ar helikopteru. Lielajā pacilātībā kādam salas komunistam bija ienākusi prātā ideja kalnu nogāzē pie lidaparātu nosēšanās laukuma, kur auga lekna zāle, izpļaut lozungu “PSKP XIX”. Taču vīri, kas bija norīkoti šim darbam, pēc abreviatūras “PSKP” bija meistarīgi izpļāvuši nevis romiešu “XIX”, bet gan grafiski visai līdzīgu krievu žargonvārdu, kas sastāv no trīs burtiem un ar ko apzīmē kādu vīrieša ķermeņa daļu. Protams, tādu uzrakstu nevarēja rādīt priekšniecībai. Savā sašutumā par kolēģu rīcību kolhoza brigadieris dalījās arī ar latviešu tūristiem.
