Vēl svaigā atmiņā Jelgavas muzeja darbinieku un Šauļu universitātes kora «Bičuliai» kopīgi rīkotais brauciens pie Īrijas lietuviešiem ar lekcijām un koncertiem.
Vēl svaigā atmiņā Jelgavas muzeja darbinieku un Šauļu universitātes kora “Bičuliai” kopīgi rīkotais brauciens pie Īrijas lietuviešiem ar lekcijām un koncertiem. Un nu septembra otrajā pusē muzeja direktore Gita Grase un viņas vietniece Marija Kaupere vēlreiz mēroja ceļu uz Zaļo salu. Šoreiz – lai pārstāvētu mūsu pilsētu Īrijā dzimuša un Jelgavā miruša katoļu priestera Henrija Edžvorta nāves 200 gadskārtas atceres sarīkojumos, ko Longfordas grāfistes administratīvajā centrā organizēja ietekmīgās īru ģimenes dzimtās Edžvorttaunas pilsētas vēstures pētnieku grupa.
Priesteris Edžvorts bija Francijas karaļu Luija XVI un Luija XVIII uzticams līdzgaitnieks. Pirmajam sniedza pēdējo mierinājumu pirms nāvessoda, otram kā kapelāns devās līdzi trimdā uz Jelgavu, kur, ziedojoties franču karagūstekņu garīgajai aprūpei, inficējās ar drudzi un mira 1807. gada 22. maijā. Pēc Otrā pasaules kara nav zināma viņa kapa precīza atrašanās vieta tagadējā Stacijas parkā, un nu īri interesējas, kur Jelgavas Dome varētu novietot garīdzniekam veltītu piemiņas plāksni – pie Jelgavas pils vai katoļu katedrāles, kur Edžvorts teica svētrunu Luija XVI meitas Marijas Terēzes un Algulēmas hercoga kāzās?
Trīs dienu atceres sarīkojumu programmas būtiska daļa bija lekcijas par dzimtas devumu Īrijas – un ne tikai – kultūrā un sabiedriskajā dzīvē. Viens no lektoriem bija Bernards Kanavans, kas ir ne vien vēsturnieks, bet arī Londonā mītošs profesionāls gleznotājs. Ar M.Kauperi sākusies saruna par to, ka viņš labprāt redzētu savu darbu izstādi mūsu pilsētā. Muzeja direktores vietniece teic, ka skatītājiem Latvijā varētu būt interesanti aplūkot savdabīgu rietumu alternatīvu “socreālismam” – īru gleznotāja iecienīto viņa tautas vēstures posmu, kas tagad aktuāls latviešiem, – nabadzīgās dzimtenes masveidīga pamešana, lai darbu meklētu aizjūras zemēs. Turklāt izteiksmes līdzekļos tverams kas tāds, kas, šķiet, koloristiski sasaucas ar dažu latvju otas mākslas meistaru iemīļotiem noskaņu toņiem.
Savukārt Latvijas vēstnieks Dublinā Indulis Ābelis, kas arī piedalījās piemiņas sarīkojumos, izteicies, ka labprāt organizētu kāda latviešu mākslinieka lielāku izstādi Īrijā, iespējams, Korkā, un M.Kauperes piedāvājums, ka tas varētu būt Ģederts Eliass, raisījis interesi.
Atvērti, izpalīdzīgi, sabiedriski, sirsnīgi – īpaši, protams, pret viesiem – tā īrus raksturo ceļotājas, piebilstot: komunikablā mentalitāte izpaudusies arī patiesā vēlmē vairāk uzzināt par Latviju, piemēram, redzēt un dzirdēt kādu mūsu tautas mākslas kolektīvu un esot gataviem ar savu mūziku iepazīstināt klausītājus Jelgavā, ja tāda vēlme būtu. Īsi sakot, par attīstību spriest pāragri, bet zināmi priekšnoteikumi, lai Longfordas un Jelgavas sadarbība sāktos un ar laiku tās – kas zina – varbūt kļūtu par sadraudzības pilsētām, ir.
