Uzņēmums ir spiests sašaurināt darbību strādājošo trūkuma dēļ.
Uzņēmums ir spiests sašaurināt darbību strādājošo trūkuma dēļ. Potenciālie kadri nav ieinteresēti stāties darbā, jo uzskata, ka atalgojums ir kvalifikācijai neatbilstošs, bet kandidāti, kuri būtu gatavi strādāt par piedāvāto atalgojumu, ar vajadzīgajām prasmēm neizceļas.
Šīs, domājams, ir katram atpazīstamas problēmu ainiņas no vietējā darba tirgus dzīves. Savulaik līdz ar “perestroiku” organizētās noziedzības invāziju un “omoniešu” teroru par biedējošu jēdzienu kļuva līdz tam vienīgi saistībā ar kapitālistu megapolēm un tur notiekošajiem ielu gājieniem minētais apzīmējums “bezdarbs”, bet vārdu “viesstrādnieks” lietoja vien, runājot par vjetnamiešiem padomju triecienceltņu “stroikās”. Pašlaik, bēgot no bezdarba, daudzi tautieši jau raduši patvērumu mierīgās ārzonās un “vecās” Eiropas attīstītajās valstīs, bet akli sargātā tēvzeme piedzīvojusi darbaspēka deficītu un kautri gatavojas atplest rokas pēc labākas dzīves nekā savās mājās izslāpušu, strādātkāru iebraucēju uzņemšanai.
Laikā, kad darbaspēka ievešana no citām valstīm kļuvusi par kaut arī nepatīkamu, tomēr dzīves realitāti, no citkārt itin klusā tieslietu ministra Gaida Bērziņa izskanējis drosmīgs paziņojums, proti, ka efektīvāk jāizmanto pašreizējais darbaspēks, bet strādājošo piesaistīšanai no ārvalstīm jābūt dārgai un laikietilpīgai procedūrai, lai tādējādi aizsargātu vietējo darba tirgu. Un tas viss – neraugoties uz vietējo darba devēju ierosinājumiem un norādēm!
Protams, cepuri nost par nacionālo interešu aizstāvību, tikai – vai maz pēc dažiem gadiem vēl būs atlicis ko sargāt? Diezgan nekonkrēti un nepārliecinoši skan arī ierosinājums par vietējo darbaroku “efektīvāku” izmantošanu, ja vien neskaita birokrātu liekēžu bara izkliedēšanu virknē valsts institūciju. Vietā atcerēties, ka katram cilvēkam no dabas dotas tikai divas rokas, bet ikviena strādājošā produktivitātei ir savs limits, un izdarīt vairāk par maksimālo vienkārši nav iespējams. Un, ja darba apjoms aug, bez papildu darbaspēka neiztikt, ja vien to nevar aizstāt ar kādu tehnoloģiju brīnumu. Vai, ņemot vērā to, ka nebūt neesam robotizācijas lielvalsts, gaidāmi ražīguma celšanas mēģinājumi, dubultojot darba dienas garumu? Cenšoties pārsniegt normālo robežu un nododoties strādājošo “izspiešanai” līdzīgi citroniem, kā vienīgā alternatīva atliek tikai kas līdzīgs 21. gadsimta verdzībai, kur akmeņlauztuves aizvieto pēc skata moderni uzņēmumi ar “nacionālo interešu vārdā” pagarinātu darbalaiku, bet pie kājas pieķēdētas dzelzs bumbas vietā ir valsts līmeņa nodarbinātības politikas memorands un skaļi brēcošs vagars ar asu pātagu rokā.
Notiekošais atsauc atmiņā daudzu tēvzemes “mīlētāju” klaigas atjaunotās valsts pirmajos pastāvēšanas gados, kad no tribīnes pilnu krūti tika saukts par zemes platību sargāšanu no ārzemnieku ienākšanas, un kaut tur līdz pastardienai būtu jākvern aizauguša lauka malā, jo teritorijas attīstīšanai līdzekļu savā kabatā nepietiek. Princips sanāk viens un tas pats, gluži kā teicienā par suni un siena kaudzi – pats neēdīšu, bet citiem arī netiks. Taču, ko neļauj ar labu, to var izdarīt citādi, un šogad Latvijā pieķertie pāris tūkstoši nelegālo viesstrādnieku, visticamāk, uzskatāmi tikai par ievērojamākas plūsmas priekšvēstnešiem, ja vien brīnumainā kārtā nesāksies masveidīga letiņu deportācija no Īrijas zaļajiem plašumiem.
Turklāt maz šaubu, ka “citronu žmiegšanas” politika ir nolemta neveiksmei jau no pirmā brīža. Vagaru princips “efektivitātes celšanai” nederēs, un visiem niknajiem suņiem agrāk vai vēlāk no siena kaudzēm būs vien jānokāpj un jāpaslēpjas savās būdās, kamēr uzbeku izcelsmes apmetēji rosīsies vietējos būvlaukumos, bet Vakareiropas datorģēniji plašajos birojos klabinās tastatūras.
