Oktobra pirmajā svētdienā svinama Skolotāju diena.
Oktobra pirmajā svētdienā svinama Skolotāju diena, taču svētku prieks un tā īpašā sajūta, kas dzirkstī no skolēnu, iespējams, valdošo aprindu un visas sabiedrības, uzmanības apliecinājumiem, gaisā virmo krietni pirms. Atceries savu skolotāju – arī pašu pirmo! Daudziem tā būs Cenu pagasta Branku pirmsskolas izglītības iestādes “Bitīte” pedagoģe Baiba Lekse.
Lietainā un drēgnā rudens dienā, kad lapu zelts lēni pārvēršas dubļos un tā vien gribas iekšēji sarauties un nedaudz īgņoties, skumstot par aizgājušās vasaras godību, pretēja noskaņa valda “Bitītē”. Mājīgi iekārtotajās grupās valda miers un bērnudārzam neraksturīgs klusums, jo mazie strādā, vingrinot vēl brīžam neveiklos pirkstiņus. Turpat ir viņu skolotāja Baiba – manāmi nemanāma, bet visu uzraugoša. Viņas uzdevums šogad pirmajās dzīves gudrībās vadīt 20 trīs četrus gadus vecus ķiparus. “Baibas pieredze ir tik liela, ka māk bērnus novirzīt tur, kur viņiem jābūt. Skolotāja jau iepriekš jūt un redz, ja briest kāds strīdiņš, un prot to novērst. Kolektīvā viņa ir ideju ģenerators, Baibai veicas metodiskais darbs, telpu noformēšana,” savu padoto slavē “Bitītes” vadītāja Dace Babčuka. Ne velti! Vairāk nekā 30 apzinīgā darbā pavadītos gadus novērtējusi arī Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija, šoruden pasniedzot skolotājai Atzinības rakstu. “Ir patīkami, bet tas prasa arī lielāku atbildību citu kolēģu priekšā,” atzīst B.Lekse.
Jaunais darbs padevās
“Bērnudārzā nokļuvu diezgan nejauši – nedomāju, ka tur reiz strādāšu,” stāsta Baiba, atklājot jaunības dienu ieceres kā daudzām citām vienaudzēm kļūt par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Pēc vidusskolas ceļš aizveda uz Liepājas Pedagoģisko institūtu. “Iestājos neklātienes nodaļā un atnācu šeit darbu meklēt, jo esmu vietējā. Mani pieņēma, un tā no 1975. gada rudens strādāju bērnudārzā, par skolu vairs nedomādama. Laikam liktenis – kā īstajā vietā ielēkusi! Biju jauna, jutu, ka darbs padodas, patika. Esmu arī no tiem cilvēkiem, kas vienu lietu iesāk un padara līdz galam,” teic skolotāja.
B.Lekse Brankās bērnus skolo un audzina jau trešajā paaudzē. Daudzi palikuši uz dzīvi ciematā, citi iekarojuši plašākas āres, bet visi palikuši atmiņā. “Interesanti paskatīties, kā kuram gājis,” atzīst Baiba, paužot gandarījumu par saņemto audzēkņu cieņu.
Gribas apčubināt
“Man piemīts tāds “vecmāmiņas sindroms”, kad gribas visus bērnus apčubināt, gādāt, lai viņiem vienmēr būtu silti un aukstums netiktu klāt,” stāsta Baiba. (Omītes statuss gan teju divus gadus skolotājai pienākas oficiāli, jo pašas divi dēli aizgājuši savā dzīvē un dzimtu papildinājis mazbērniņš.)
Bet darbā pirmsskolas izglītības iestādē ir arī grūtais – stress un trokšņa radītās arodslimības, kurās neviļus var iedzīvoties, paliekot, piemēram, bez balss. Bērnudārzā “vecmāmuļas” rāmums un rūpes cieši savijas ar krietnu adrenalīna devu un lielu atbildības nastu. “Te ir interesanti, jo katru dienu notiek kas jauns, kaut režīms it kā nemainās,” atzīst skolotāja. Bet gadu gaitā mainījušies arī bērni, kļūdami skaļāki, un vecāki, vairāk ieslīgdami darbos, piebilst Baiba.
Skolotāja stāsta, ka atgūt darbā iztērēto enerģiju palīdz vairāki vaļasprieki. “Man patīk adīt un rosīties savā dārziņā – kārtot puķu dobes un vērot pēdējās modes tendences. Izlādējos, arī kārtojot māju, interesē teātris, braucu uz koncertiem,” atklāj Baiba, smejot, ka “pēc 50 gadiem sākas otra dzīve”, kad vairāk laika iespējams veltīt sev. Nodarbošanos gan skolotāja negrasās mainīt: “Pret šo iestādi izveidojies patriotisms. Viss zināms un savs, ar kolēģiem sarasts. Tepat apkārt dzīvojam, redzam, ja kāds ko grib postīt, skrienam un pārdzīvojam.”
“Emocionāli gribētu saņemt labāku sabiedrības attieksmi. Šķiet, vispārizglītojošo skolu pedagogus vairāk ciena nekā pirmsskolas skolotājus, tāpēc būtu jāceļ mūsu profesijas prestižs,” pārliecināta B.Lekse brīdi pirms Skolotāju dienas, kas svinama arī bērnudārzos.
