Svinēsim un godāsim

Saruna ar Jelgavas valstspilsētas domes deputāti, Jelgavas tehnikuma skolotāju Ritu Vectirāni.

“Manai paaudzei, kas piedzīvojusi atmodu un valsts atjaunošanu, šī diena nozīmē īpaši daudz,” sarunā ar “Zemgales Ziņām” pauž Jelgavas domes deputāte un Jelgavas tehnikuma skolotāja Rita Vectirāne. Viņa atzīst, ka katrs laikmets prasa savu drosmi – arī mūsdienās.

– Kāda jums parasti ir 18. novembra svētku diena?
Vienmēr 18. novembra rītā mans vīrs piedalās Latvijas studentu korporāciju gājienā uz Rīgas Brāļu kapiem. Šogad viņam pievienosies arī meita, kura studē, iestājusies korporācijā un šādā gājienā dosies pirmo reizi. Mūsu ģimenes tradīcijās ir arī Latvijas valsts dzimšanas dienas kūka. Mēs šo dienu patiesi svinam. Uzskatu, ka dzīves pamatvērtības veidojas un nostiprinās ģimenē.

Valsts neatkarības dienā godājam tos cilvēkus, kuri ir veidojuši mūsu valsti un ar savu darbu apliecinājuši ticību tās spēkam un attīstībai. Manai paaudzei, kas piedzīvojusi atmodu un valsts atjaunošanu, šī diena nozīmē īpaši daudz. Atceros arī nebrīves laikus – 80. gadu vidū mans universitātes kolēģis par ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa studijas vairs neturpināja. Katrs laikmets prasa savu drosmi – arī mūsdienās.

– Jūs esat Jelgavas valstspilsētas domes deputāte, sabiedriski aktīvs cilvēks, politiķe. Kā nolēmāt iesaistīties politikā?
Mans ceļš uz politiku bija nejaušs. Mans politikas krusttēvs profesors Voldemārs Strīķis vairākkārt uzrunāja, līdz piekritu. 90. gadu beigās strādāju valsts pārvaldē un kopā ar Gunāru Kurloviču organizējām jauniešu integrācijas un patriotisma aktivitātes. Tad mani pamanīja kā cilvēku, kas rosina sadarbību starp dažādām organizācijām, ir sabiedriski aktīvs. 2004. gadā tika izveidota Jelgavas Nacionālo kultūras biedrību asociācija, kurā apvienojās lietuviešu, poļu, romu, ebreju, krievu biedrības, bet vēlāk pievienojās ukraiņi un baltkrievi. Esmu pārliecināta, ka sabiedrības saliedētība un tolerance ir valsts interesēs. Pirmais kopīgais pasākums 2004. gadā bija tieši 18. novembra svinības, un kopš tā laika to atzīmējam katru gadu. Tie vienmēr ir bijuši nozīmīgākie asociācijas svētki.

Pašvaldībām jābūt aktīvām sabiedrības saliedētības veicināšanā. Esmu pārliecināta, ka, pateicoties pašvaldības darbam, Jelgavā daudz rāmāk nekā, piemēram, Rīgā vai Liepājā notika pāreja uz izglītību valsts valodā. Tajā laikā aktīvi strādāja biedrība “Veče”, kas neatbalstīja šo procesu, pārstāvēja citus uzskatus, tomēr Jelgavā reformas izglītībā tika ieviestas gana veiksmīgi. Skolām jābūt vietai, kur jaunieši ne tikai apgūst latviešu valodu, bet arī dzīvo latviskajā kultūrtelpā. Piemēram, Latvijas skolās ir tāda lieliska kultūrizglītības programma “Skolas soma”. Ar tās palīdzību audzēkņiem ir dota iespēja apmeklēt muzejus, teātrus. Es esmu par to, ka kultūra ir jābauda tur, kur tā rodas. Teātris ir jābauda teātrī, nevis skolā.

Noslēdzot 18. novembra tēmu, gribu uzsvērt, ka Latvijas valsts vērtība ir jāiedzīvina sabiedrībā ne tikai svētkos, bet arī ikdienā.

– Lūdzu, pastāstiet par jūsu Jelgavas valstspilsētas domes deputāta darbu.
Jelgavas domē strādāju jau divpadsmit gadu. Šobrīd, esot opozīcijā, darbs ir citāds – vairāk sarunu ar vēlētājiem, biežāk jāmeklē veids, kā pārliecināt domes vairākumu. Dažkārt jāpalīdz cilvēkiem saprast, kā konkrēto jautājumu risināt reāli. Savu darbu turpinu ar atbildību un ticību Jelgavas attīstībai.

– Zināms, ka esat grāmatu cienītāja. Ko pašlaik lasāt un ko iesakāt citiem?
Pārlasu Hermaņa Heses “Sidhartu” – romānu par cilvēka garīgo ceļu. Tas man ļoti rezonē ar Tomasa Manna “Burvju kalnu”, ko nesen redzēju Valmieras teātrī. Man bail no virspusējības un populisma, “Sidharta” mudina skatīties dziļāk.

Vēl pārlasu Kārļa Skalbes “Mazās piezīmes”. Mani interesē, kā viņš pirms simt gadiem redzēja Latviju un kā mēs to redzam šodien. Meklēju patiesus vārdus, kas uzrunā šeit un tagad.

– Ņemot vērā jūsu pieredzi, šķiet, ka jums skolā vajadzētu būt vadībā, nevis tikai skolotājai.
Es esmu lepna būt skolotāja. Lepojos, ka varu nostāties audzēkņu priekšā un novadīt labu stundu. Manuprāt, mācību stunda ir personību tikšanās. Ceru, ka šīs stundas jauniešus piepilda, un noteikti varu teikt – viņi piepilda mani.

– Kāpēc izvēlējāties strādāt Jelgavas tehnikumā?
Mani uzrunāja tehnikuma direktore Janīna Rudzīte vēl tad, kad strādāju pašvaldībā. Šobrīd mācu priekšmetu “Kultūras izpratne un izpausmes”, un tikšanās ar jauniešiem man ir ļoti vērtīgas. Šeit nejūtos ierobežota ar amata ambīcijām – tās piepildās arī manā sabiedriskajā darbā.

– Vai esat stingra skolotāja?
Grūti teikt, bet man ir patīkami saņemt atzinīgus vārdus no audzēkņiem un vadības. Cienu tehnikuma komandu – skolā ir laba disciplīna, kas ir pamats jebkuram darbam. Tehnikums ir moderns, sakārtots, un šāda kārtība tiek uzturēta. Patīkami dzirdēt arī atzinību par Jelgavas izglītības sistēmas attīstību – tas ir arī mans iepriekšējo gadu darba rezultāts.

– Kā izvēlējāties studēt pedagoģiju?
Mani iedvesmoja izcili skolotāji – Platones skolā Lidija Kučina un direktors Artūrs Hercs, vēlāk Jelgavas 2. vidusskolas izcilo pedagogu plejāde – Valija Jeske un Eduards Rudzītis. Izcili skolotāji aicina turpināt viņu darbu. Bez pedagoģiskās izglītības man ir arī juridiskā.

– Kas, jūsuprāt, šobrīd ir aktuālākais Latvijas valsts attīstībā?
Lielākais izaicinājums ir kopēja attīstības mērķa trūkums. Mums bija politiskie mērķi – iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO –, bet kas tālāk? Trūkst mērķa, kas vienotu sabiedrību un dotu virzienu valstij.

– Trūkst dziesmu svētku sajūtas šī vārda plašākajā nozīmē?
Jā, tā var teikt. Dziesmu svētkos mēs svinam savu ideālo Latviju, bet ikdienā šo sajūtu uzturēt ir daudz grūtāk. Mani satrauc, ka vairāk nekā 40 tūkstošiem bērnu valstij jāizmaksā uzturlīdzekļi, tātad viens no vecākiem, visbiežāk tēvs, neiesaistās bērna dzīvē. Tas uzliek milzīgu slodzi mātei – psiholoģiski, emocionāli, fiziski. Diemžēl par to maz runā.

Šodien jaunieši patērē daudz Rietumu kultūras, dzīvo ārpus Latvijas kultūrtelpas. Man ir svarīgi atrast kultūru tiltu, kas rosina domāšanu un tuvina nacionālajai kultūrai. Un tā nav vecmodīga – tā dzīvo un mainās līdzi laikam.