2007. gada Latvijas un Krievijas robežlīgumu var interpretēt kā joprojām okupētas, Latvijai piederošas Abrenes teritorijas bezierunu un bezatlīdzības atdošanu Krievijai.
2007. gada Latvijas un Krievijas robežlīgumu var interpretēt kā joprojām okupētas, Latvijai piederošas Abrenes teritorijas bezierunu un bezatlīdzības atdošanu Krievijai. Šo aspektu esamību un robežlīguma likumību pašreiz vētī Satversmes tiesa. Tomēr Latvijas valdība nav noskaņota sagaidīt tās spriedumu un forsē ratifikācijas dokumentu apmaiņu ar Krieviju.
Uzskatu, ka šāda rīcība ir bezatbildīga. Valdībai nelabvēlīga sprieduma gadījumā Latvijā stāsies spēkā starptautisks līgums, kura noregulējums nebūs Satversmei atbilstošs.
Šādas iespējamības pamatā ir apsvērums, ka Satversmes tiesa līdz šim lietas vienmēr spriedusi atbilstoši Satversmes burtam un garam. Ja tā to ievēros arī robežlīguma gadījumā, ticams, ka to neatzīs par Satversmei atbilstošu. Pasaules praksē Abrenes atdošana ir bezprecedenta gadījums. To nevar vērtēt arī kā izlīgumu, kurā abas puses būtu ko guvušas. Iegūst vienīgi Krievija, turpretī Latvija zaudē divus procentus savas zemes.
Dīvaini. A.Kalvīša valdība atzīst, ka Abrene līdz 1990. gadam piederēja Latvijai. Loģiski, jo okupācijas varas administratīvi teritoriālie grozījumi okupētās Latvijas valsts robežu nevar izmainīt.
Svarīgi uzsvērt, ka 1990./1991. gadā tika atjaunota nevis Latvijas valsts, bet gan tās suverēnā valsts vara. 1940. gada 17. jūnijā padomju karaspēkam okupējot Latviju, tā zaudēja tikai savu valsts varu. Turpretī Latvijas teritorija un pilsonība turpināja pastāvēt.
1991. gada augustā starptautiski tika atzīta nevis Latvijas valsts, jo tas notika 1921. gadā, bet gan tās atjaunotā suverēnā valsts vara. Latvijas valsts robežu tas nemainīja. Saskaņā ar šo principu neviena valsts savos atzīšanas rakstos nenorādīja, ka tā vairs neatzīst Abrenes piederību Latvijai.
Toreiz mūsu valsts vairākkārt norādīja uz Abrenes piederību Latvijai. Pirmkārt, tas apstiprināts 1990. gada 4. maija deklarācijā par Neatkarības atjaunošanu, nosakot, ka Latvijas attiecības ar PSRS (tas attiecas arī uz tās tiesisko mantinieci Krieviju) veidojamas uz 1920. gada Miera līguma bāzes (kas noteic, ka Abrene ir Latvijas teritorija). Abrenes piederība Latvijai un tās aneksijas neatzīšana skaidrā tekstā apstiprināta vēl divos konstitucionāla ranga dokumentos — 1992. gada 22. janvāra Augstākās Padomes lēmumā par Abrenes aneksijas neatzīšanu, kā arī 1996. gada 22. augusta Saeimas deklarācijā par Latvijas okupāciju. Kamēr šīs deklarācijas un lēmums par Abreni nav formāli atcelts vai grozīts, jebkura valsts amatpersonu rīcība, kas vērsta uz tās atdošanu, ir prettiesiska.
Iespējams, neizprotot situācijas nopietnību, valdība mēģina pierādīt, ka dažādu amatpersonu paziņojumi no 1997. (līguma parafēšana) līdz 2005. gadam par Latvijas “gatavību parakstīt robežlīgumu” uzskatāmi par valsts gribu, kas ir atsacīšanās no Abrenes juridiskais pamats. Tomēr tam nevar piekrist. Gatavība parakstīt robežlīguma projektu, kas turēts slepenībā no tautas, nenozīmē, ka Latvija būtu atteikusies no Abrenes. Tāpēc jādomā, ka neviena no šīm amatpersonām tā īsti nav lasījusi slepeno līguma projektu.
Arī Kalvīša valdība pēc līguma atslepenošanas mēģināja rīkoties atbilstoši Latvijas konstitucionālajām tiesību normām. 2005. gada 26. aprīļa vienpusējā skaidrojošā deklarācija Latvijai ļāva turpināt uzskatīt Abreni par Latvijas teritoriju līdz laikam, kad abām pusēm izdosies vienoties par izlīgumu. Tātad valdība vēl 2005. gadā uzskatīja, ka iepriekšējo amatpersonu gatavība parakstīt sagatavoto līgumprojektu nenozīmē Abrenes atdošanu.
Mūsu valdības pozīcijas krasa maiņa notika pēc 9. Saeimas vēlēšanām. Kopš tā laika amatpersonas pauž vēlmi veikt darījumu, kura cena ir Abrenes zaudēšana. 2005. gada 26. aprīļa skaidrojošā deklarācija tika atcelta. Līdz ar to atbildība par Abrenes atdošanu jāuzņemas tikai A.Kalvīša valdībai. Arī Eiropas vai NATO spiediens ir tikai mīts.
Visbeidzot nepieciešams problēmu aplūkot no konstitucionālo tiesību pozīcijām. Vai valdība var bez tautas piekrišanas lemt par Latvijas teritorijas atdošanu? Latvijas teritoriju paredz Satversmes 3. pants. Satversmes pieņemšanas brīdī Latvijas un Krievijas robežu jau noteica 1920. gada Miera līgums. Saskaņā ar 1990. gada 4. maija deklarāciju, tas joprojām ir spēkā attiecībā uz noteikumiem, kam ir ilgstošs raksturs, tajā skaitā robežām. To pamato Vīnes konvencijas par līgumtiesībām 62. pants — līgums paliek spēkā arī tad, ja visi pārējie apstākļi mainījušies. Tātad Abrene joprojām ietilpst Latvijas teritorijā.
Tomēr 2007. gada robežlīguma ratifikācijas process parāda valdības vēlmi no Abrenes atbrīvoties. Nepieciešams noskaidrot, vai tās atdošana ir valdības vai Saeimas, vai tautas kompetencē. Arī Krievijai jāapzinās, ka Latvijas valdībai saskaņā ar Satversmi, ļoti iespējams, nav tiesisku pilnvaru atdot daļu valsts teritorijas. Tādā gadījumā šādi ratificēts līgums varētu arī nebūt spēkā vismaz līdz brīdim, kamēr tauta tam nepiekritīs. Satversmes 3. pants ietilpst valsts konstitucionālajās pamatnormās, ko saskaņā ar 77. pantu var grozīt tikai ar tautas nobalsošanu.
Tā ir Satversmes jēga – noteikt, ka tiesības mainīt Latvijas valsts pamatus ir tikai suverēnās varas nesējam — Latvijas tautai. Tādēļ 77. pants ir prioritārs pār Satversmes 73. pantu, kas noteic, ka tautas nobalsošanai nevar nodot līgumus ar ārvalstīm, un rada šķietamu Satversmes pretrunu saistībā ar robežlīgumu. Šķietamās pretrunas, ko savu darbību attaisnošanai mēģina izmantot valdība, nemaz nav. Tieši 77. panta prioritārais raksturs paredz, ka 73. pants nav attiecināms uz pašu svarīgāko – līgumu par valsts robežām! Tautai jālemj par visiem jautājumiem, kas attiecas uz valsts konstitucionālo pamatu. Tātad par robežām tautai jālemj referenduma ceļā! Tas jāzina Krievijai, par to jāinformē arī visi ārvalstu diplomāti un draugi, kas tiek lūgti sveikt Latviju par apšaubāmu un pretlikumīgu valdības darījumu ar Krieviju.
