Bumbierēm vasaras beigās lapas bija ar rūsas plankumiem. Koks ražo, bet daļa augļu brūnē, sažūst un nokrīt. Tādi skati vērojami vairākos piemājas dārzos gan pilsētā, gan rajonā. Kas tā par kaiti un kā rīkoties?
Bumbierēm vasaras beigās lapas bija ar rūsas plankumiem. Koks ražo, bet daļa augļu brūnē, sažūst un nokrīt. Tādi skati vērojami vairākos piemājas dārzos gan pilsētā, gan rajonā. Kas tā par kaiti un kā rīkoties?
Valsts augu aizsardzības dienesta konsultants Jānis Āboliņš skaidro, ka uz bumbierēm pēdējos gados parādās agrāk maz izplatītā bumbieru – kadiķu rūsa. Slimība pa ziemu galvenokārt saglabājas uz kazaku kadiķa (arī uz Ķīnas un Virdžīnijas), bet parastais mūsu mežos sastopamais pret šo slimību ir izturīgs.
Pavasarī šo skujeņu zaru galotnes daļā žāklītēs veidojas sēnes sporu kopas – gļotaini, oranždzelteni, līdz centimetram augsti taurveidīgi kausiņi. Teleitosporas dīgst, veidojas tā saucamās bazīdijsporas, un parasti bumbieres ziedēšanas laikā nonāk uz lapām, jauno dzinumu mizas un tos inficē. Pēc pāris nedēļām uz kaites skarto lapu virspuses veidojas spilgti oranži plankumiņi, kuri paplašinoties sasniedz līdz divu centimetru diametru.
Infekcijas gaitā pēc bumbieru noziedēšanas var tikt skarti arī augļaizmetņi – tādi paši plankumi kā uz lapām. Slimie augļi parasti neizaug lielāki par pāris centimetriem, sažūst un mumificējas. Rūsas skartajiem dzinumiem pie pamatnes veidojas uzbriedums, kurā slimības ierosinātāja sēņotne var saglabāties līdz nākamajam gadam.
Slimības ierobežošanas labākais veids ir bumbieru dārza tuvumā nestādīt kazaku kadiķi. Nav vēlams iegādāties augļukoku dēstus, kas iepriekšējā gadā slimojuši ar šo kaiti. Ja uz bumbieres dzinumu pamata ir neraksturīgi uzbriedumi, tie jāizgriež.
