Šodien beidzam vecās jelgavnieces Lilijas Treices atmiņu stāstu (sākums 5. oktobra «Zemgales Ziņās») par jaunības gaitām Jelgavā. Šoreiz – karā piedzīvotais.
Šodien beidzam vecās jelgavnieces Lilijas Treices atmiņu stāstu (sākums 5. oktobra “Zemgales Ziņās”) par jaunības gaitām Jelgavā. Šoreiz – karā piedzīvotais.
1941. gada maija beigās aizbraucu pie vecāmātes brāļa, Latvijas brīvības cīnītāja, lai kā izpalīdze nostrādātu viņa paraugsaimniecībā Ozolnieku pagasta Laceniekos obligāto lauku darba praksi. Viņš bija noslēdzis līgumu ar Jelgavas Cukurfabriku, audzēja un nodeva bietes, kā arī slauca piecas Holšteinas govis, pienu nododot piensaimnieku sabiedrībai. Atceros, ka tovasar saule bija karsta, cukurbiešu vagas garas, Lielupes malā kukuržņi asi.
Vienā dienā prieks un bēdas
14. jūnijā bija sākusies cilvēku tvarstīšana izvešanai uz Sibīriju. Vecāmāte satraukta atnāca un paņēma mani pie sevis, jo kas zina, kādu likteni sagaida turīga budža saimniecība. Vecāmāte tolaik dzīvoja Filozofu ielā desmit dzīvokļu īres mājā, kas piederēja kādam rīdziniekam.
22. jūnijā Vācija uzbruka Krievijai. Kara pirmajās dienās Jelgavā nokrita divas degbumbas. No tām viena Slimnīcas jeb bijušajā Kalpaka ielā. Ceļi un taciņas bija bēgošā krievu karaspēka pārpildītas, un tad svētdien, 29. jūnijā, manā 15. dzimšanas dienā, Jelgavā ieradās vācu motorizētās vienības – motocikli ar blakusvāģi, trim braucējiem un vieglo ložmetēju. Ļaudis līda laukā no pagrabiem, apskāvās, raudāja, kaut kur plīvoja sarkanbaltsarkanais Latvijas karogs. Šajā pašā dienā saņēmu vēsti, ka Pļaviņu stacijā, kur vācieši bombardēja uz austrumiem bēgošos ešelonus, gājis bojā mans tēvs. Viņš bija pavadījis bēgļus. Mana pamāte, tēva otrā sieva kā aktīva “Osviahima” (militārā sporta organizācija Padomju Savienībā – red.) darbiniece tika ieslodzīta Salaspils nometnē, kur viņa izdzīvoja.
Skolas vietā lazarete
Lai pabeigtu pamatskolu, iesniedzu dokumentus Kārļa Ulmaņa laikā celtajā 15. Maija pamatskolā Mātera ielā, kas atradās bijušā zirgu tirgus vietā. Skolotāja Fogele, kuru pazinu no Dārtas pamatskolas laikiem, man un vecaimātei izgādāja apgādnieka zaudējuma pabalstu, brīvpusdienas, mācību grāmatas no skolas bibliotēkas, kokvilnas kleitu un kurpes, kuru zoles pēc pastaigas pa lietu izrādījās presēts kartons.
Manas klases audzinātājas Tamāras Sveķes jaunkundzes brālis, kurš mums pasniedza matemātiku un dziedāšanu, 1942. gada 5. martā Latvijas virsnieka formā ienāca klasē atvadīties, lai dotos uz Austrumu fronti. “Esat īstas latvietes!” skanēja viņa novēlējums. Paslepus nobira dažas asaras, jo daudzām meitenēm viņš bija vīrieša ideāls. Zīmēšanas stundas mums pasniedza gleznotājs Eduards Jurķelis, kurš arī bija meiteņu elks. Viņš daudz gleznojis Jelgavas skatus.
1942. gada 22. maijā notika pēdējais šīs skolas izlaidums. Skolas ēku pārveidoja par lazareti. Pēc skolas beigšanas mums bija izvēle, vai strādāt lauku saimniecībā, vai braukt darba dienestā uz Vāciju, vai stāties gaisa izpalīgos. Es izvēlējos pirmo variantu.
1943. gada pavasarī, ejot iesvētes mācībā Sv.Annas baznīcā, kopā ar bijušo sola biedreni un draudzeni Ēriku Zilgalvi nolēmām apmeklēt skolu, kurā jau bija izvietoti ievainotie karavīri. Saplūcām pirmos pavasara ziedus, izcepām cepumus un gājām ciemos uz mūsu bijušo klasi. Mūsu sola vietā atradās gulta, kurā gulēja marles saitēs ievīstīts ķermenis. Redzamas bija tikai zilās acu zilītes un mute. No acīm kā pērles ritēja asaras. Mēs teicām: “Šī ir mūsu klase.” Šis jaunais zēns bija apdedzis vācu lidotājs – varbūt pāris gadu vecāks par mums, varbūt arī ne. Vispār šajā stāvā atradās nestaigājošie, smagi ievainotie karavīri.
Ēdelveisa zieds
18. aprīlī mani iesvētīja Sv.Annas baznīcā mācītājs Ķullītis ar mācītāju Grosu. Pēc iesvētībām lauku saimniecībā neatgriezos. Pateicoties Hamčevas kundzei, kura bija atbrīvot no Salaspils, iekārtojos darbā armijas noliktavās. Alga bija 80 ostmarkas mēnesī. Brokastīs erzackafija ar formas baltmaizes šķēli, apziestu ar margarīnu vai marmelādi, bet pusdienās zupa vai putra no karavīru katla. Šajās ēdienreizēs ietaupījās uz kartiņām pārdotā pārtika.
Katoļu ielas Kukuva grāmatnīcas logā spulgoja mākslīgais ēdelveisa zieds. Todien tikko saņēmu savu pirmo nopelnīto algu. Ilgi stāvēju un domāju, kā man šo mākslīgo ziedu iegūt. Tā cena bija tieši 80 ostmarkas. Biju tajā vecumā, kad trakoti gribējās pucēties un būt skaistai. Man nebija šiko koka klikatiņu ar iededzinātajām ozola lapām un zīlēm. Nebija arī balto linu svārku, jo vecāmāte ne par ko neatvēlēja šim mērķim palagu. Dzidri nošķindēja veikala durvju zvaniņš. Acis nepaceldama, pastiepu roku ar sažņaugtām ostmarkām un lūdzu kāroto fosforizēto ēdelveisa ziedu. Jā, bet kur tagad to likt? Piespraust nedrīkst, jo vecāmāte prasīs: “Kur tu ņēmi, kas tev deva?” Cits nekas neatlika, kā rotu labi noslēpt un izlietot atsevišķos gadījumos – saviesīgos vakaros vai randiņos. Attiecībā uz pēdējiem piedāvājumu netrūka gan no latviešu, gan vācu, gan citu tautu piederīgajiem. Es biju izvēlīga: “Kādēļ satikties ar puisi, kura valodu nepārvaldu!” Vecaimātei toreiz aizbildinājos, ka nopelnīto naudu esmu pazaudējusi. Viņa pārmetot purpināja par liderību, bet kaut kā mana pārtikas kartiņa tika izpirkta. Šī “ēdelveisa” mācība man iekrita prātā uz visu mūžu, jo iemācīja atteikties no acumirklīgas iegribas: “Dari ko darīdams, apdomā galu!” Arī pēc septiņu reižu nomērīšanas.
Pelniem nosmērētu seju
1944. gadā “frontes iztaisnošanas dēļ” karadarbība arvien vairāk tuvojās Latvijai. Vācieši kļuva tramīgi, iedzīvotāji satraukti. Dažs labs pakoja mantas un devās prom no pilsētas pie lauku radiem, draugiem, paziņām. Jūlija pēdējā nedēļā pa Tērvetes ielu dārdēdama tāpat kā 1940. gadā iebrauca noputējušu tanku kolonna. Pilsētā sākās kaujas. Civilisti bēga un slēpās bunkuros, pagrabos, iepriekš izraktās līkloču tranšejās. Pirmie kritušie bija divjūga zirgi Raiņa ielā tipogrāfijas priekšā. Pēc laika kaujas apklusa. Naktī sekoja uzlidojums. Krievu izmestās raķetes – eglītes nakti izgaismoja tā, ka varēja lasīt un priekšmeti meta ēnas. Sprāga bumbas, grāva artilērija. Zeme vaidēja un drebēja, ka likās, mājas varētu sagrūt. Kā daudzkrāsainas bites gaisā spindzēja trasējošās lodes. Saspiedušies patversmē, necerējām, ka šajā ellē iespējams palikt dzīviem. Plosījās ugunsgrēki. Ūdens nebija, un neviens nesteidzās tos dzēst. Tā kā lielākā daļa Jelgavas sastāvēja no koka būvēm, tad uguns viegli izpletās no vienas pilsētas malas līdz otrai.
Šaušana norima. Pēkšņi uzradās divi vācu karavīri. Viņi bija nokvēpuši, pirmais prasīja, vai šeit nav krievi, un pēc tam palūdza dzeramo ūdeni. Viņi teica, lai bēgam, jo mēs nezinot, kādas šausmas mūs sagaida. Aizdomīgais klusums ieilga. Nebija ne vāciešu, ne krievu. Tad pēkšņi uzradās apdzērušos krievu bars. Mēs tikām no patversmes izdzīti, nostādīti ierindā, un tad sākās “atbrīvošana no pulksteņiem, gredzeniem, piespraudēm – no it visa, kas iekrita acīs. Vēlāk noskaidrojās, ka mūs bija “apciemojuši” soda bataljona karavīri – no cietumiem izlaistie zagļi un slepkavas, kas frontē bija atsūtīti ar asinīm izpirkt savu vainu.
Vecmāmiņa man uz galvas uzbēra pelnus, ar tiem nosmērēja arī sevi. Ietērpa mani savos brunčos un grūda aiz savas muguras – nost no karavīru acīm.
Drīz tika pavēlēts visiem civilistiem atstāt pilsētu. Pretējā gadījumā mūs varēja uzskatīt par spiegiem. Nekas cits neatlika, kā pauniņā savākt pašu nepieciešamāko, aizslēgt dzīvokļa durvis un doties ceļā, kurp deguns rāda.
Apmetāmies pamestā paziņu mājā Miezītes laukos. Tur bija daudz bēgļu, bet viņi aizgāja tālāk. Lopi bija palaisti brīvībā, tos medīja padomju karavīri. Mums atlika kartupeļi, gurķi, tomāti – viss, kas bija atrodams pamestajā saimniecībā. Maizi redzējām tad, ja kādu krievu karavīru atbrīvojām no utīm, vārot katlā uz ugunskura viņa savalkātās drēbes un ņemot talkā pelnu sārmu. Oktobrī šāvienus vairs nedzirdējām un nolēmām atgriezties mājās. Uz ceļiem stāvēja sargkareivji, kas pilsētā nevienu nelaida. Taču, kā jau iedzimtie, pa taciņām caur dārziem izlavījāmies sargposteņiem garām. Mūsu dzīvokļa durvis bija izlauztas, un visā mājā izmitinājies štābs. Mūsu mantība bija izmesta pa logu kaudzē, vērtīgākās mēbeles gan kalpoja jaunajiem saimniekiem. Ar “laipnu atļauju” izmitinājāmies savā kādreizējā malkas šķūnītī. Pēc dažām dienām vecmāmiņu izdevās iekārtot veco ļaužu mītnē Penkulē. Pati paliku Jelgavā, dzīvoju pasta darbinieku kopmītnē (13 cilvēki vienā istabā). Vēlāk pārcēlos uz dzīvi Rīgā.
