Foto: Gaitis Grūtups
Vecā gada nogalē Glūdas pagasta Nākotnes ciema “Centra Jaunzemjos” manāma rosība – promvešanai tiek krautas kastes ar sporta sacensībās iegūtiem kausiem un balvām. No vairāk nekā simt gadu vecajām mājām izvācas vecā saimnieka Žaņa Eglīša mazdēls – agrākais uzņēmējs, helikopteru biznesa celmlauzis Latvijā Aldis Pauga.
“Pilots, kas izdzīvoja” ir biznesa stāsts
Ulmaņlaikos vectēva Žaņa Eglīša pirktos un pārbūvētos “Centra Jaunzemjus” mazdēls atguva 1992. gadā. No labiekārtota dzīvokļa Bauskā viņa ģimene pārcēlās uz atgūto dzimtas īpašumu. Sākumā tā attīstīja dažādus, ne ar lauksaimniecību saistītus darbības virzienus, līdz galu galā pie “Centra Jaunzemjiem” tapa heliports. Turklāt te nodarbojās ar helikopteru apkopi, remontu un tirdzniecību. Bet tad, kad Alda Paugas attīstītais helikopteru bizness bija jau ieguvis skaidras aprises, 2017. gada 8. oktobrī Dienvidkurzemes novadā pie Priekules viņa vadītais helikopters “Robinson R44”, aizķeroties elektrības vados, avarēja. Pēc grūtas rehabilitācijas Aldis atkal spēj staigāt un runāt. “Centra Jaunzemju” kaimiņi teic, ka kaut kāda rosība heliportā turpinās. Diemžēl ne ar iepriekšējo vērienu. Ļoti vīrišķīgi, bez redzamas nožēlas Aldis Pauga atstāj savulaik bankā ieķīlātās dzimtas mājas. Grāmatnīcās tiek tirgoti viņa kalendāri ar helikopteriem. Aldim ir cerības, ka helikopteru bizness Latvijā turpināsies. Tiesa, pasaule tam pašlaik nav labvēlīga. Krievijas agresijas apstākļos retais tērē naudu tādai elitārai un dārgai lietai kā helikopters. Pirms Krievijas uzbrukuma Ukrainai Latvijā bijuši reģistrēti 12 helikopteri, tagad ir trīs. Bet, kas lietū pļauj, saulē krauj – vecs zemnieku teiciens uzmundrina tos, kuri nezaudē dūšu. Ar zināmu pašironiju Aldis Pauga spēj sadzīvot ar savām dzīves grūtībām un pat traģēdijām. Viņš ir iemācījies tās pārvērst pieredzes stāstos, kas lielā mērā ir apkopoti apgāda “Zvaigzne ABC” šogad izdotajā grāmatā “Pilots, kas izdzīvoja”.
Žanis Eglītis pelnīja veiksmīgi
Par mātes tēvu “Centra Jaunzemju” veco saimnieku Žani Eglīti Aldis Pauga zina to, ka viņš bijis labs paziņa Kārlim Ulmanim, kas šad tad atbraucis no dzimtajām kaimiņu pagasta “Pikšām”, lai uzspēlētu kārtis un aprunātos. “Centra Jaunzemji” bija tiem laikiem plaša un moderna 60 hektāru zemnieku saimniecība ar 60 govīm, ūdensvadu, vēja ģeneratoru, labierīcībām dzīvojamā mājā, kamīnu. Vectēvs daudz ceļojis pa Eiropu, un viņam iegaršojies Šveices siers. Tā 20. gadsimta 30. gados Žanis Eglītis pirmais Latvijā sācis audzēt lucernu, ko deva ēst govīm. Tikai “Centra Jaunzemjos” sietajam sieram kā nebija, tā nebija Šveices siera garšas. Visbeidzot siera meistars no Šveices, kas veselu vasaru nostrādājis “Centra Jaunzemjos”, secinājis: Latvijā izaudzētā lucerna – laba, govis apkoptas ideāli, bet problēma slēpjas dzeramajā ūdenī. Proti, lai iznāktu īsts Šveices siers, pienam ir īpaši jāmineralizējas. Latvijas ūdenī nav tādu minerālvielu kā Šveices kalnu avotos. Tomēr “Centra Jaunzemjos” sietais siers bijis labu labais – ik nedēļu no Glūdas stacijas uz eksportostu Rīgā pa dzelzceļu tika vesti “Centra Jaunzemju” lauku labumi.
Vareni “Centra Jaunzemjos” izdevušās arī balles, kur Žanis Eglītis pats spēlējis klavieres un dejot varēja uzlūgt apkārtnes skaistākās un tikumīgākās meitas. Žanim Eglītim arī piederējuši nami Rīgā. Bagāts viņš kļuvis, tālredzīgi pelnot ar valsts obligācijām no Rīgas–Liepājas dzelzceļa būves. Pēc tam trīskārtīgajās Latvijas valsts okupācijās visus īpašumus zaudējis, un ģimenei, lai izdzīvotu, nācās bēguļot. Tomēr dzimta turpinājās.
Aldis Pauga piedzima 1964. gada 22. jūnijā Bauskā. Bauskas rajona Lauksaimniecības pārvaldes dispečeres Evelīnas Paugas un Bauskas rajona “Lauktehnikas” pārvaldnieka Valda Paugas ģimenē. Pabeidzis Bauskas 1. vidusskolu, ieguvis sportisko rūdījumu ūdensmotosportā, Aldis iestājās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Lauksaimniecības mehanizācijas fakultātē Jelgavā.
“Par to, ka es kļuvu inženieris, man ir jāpateicas vecākajai māsai. Viņa pēc vidusskolas beigšanas man neļāva iet tolaik obligātajā dienestā padomju armijā, bet teica, ka Jelgavā ir Lauksaimniecības akadēmija un tur arī pašas smukākās meitenes,” stāsta Aldis. Mācīties bija grūti. Palīdzējusi mācību prorektora Olafa Brinkmaņa labvēlība, un viņu nav izmetuši no augstskolas nenokārtotas ieskaites dēļ.” “Bija viens tāds piekasīgs profesors, neatceros viņa vārdu, kas tiem, kuri dziedāja korī vai dejoja, kavējumus uzskatīja par attaisnotiem. Bet sacensības ūdensmotosportā – neattaisnots kavējums. Autosportists Uldis Sesks (red. – vēlākais Liepājas mērs) tolaik ņēma akadēmiskos atvaļinājumus,” atceras Aldis Pauga. Pēc augstskolas beigšanas viņš atgriezās dzimtajā Bauskā, kur tika iecelts par galveno inženieri konservu fabrikā.
Bērnības sapnim par lidošanu ilgs spēks
Inženieris Jāzeps Kivlenieks atceras Alda tēvu Valdi Paugu kā liela auguma vīru, kas bijis uzņēmīgs un taisnīgs. Jāzeps Kivlenieks tagad ir vecākais uzņēmējs Jelgavā, bet pagājušā gadsimta 60. gados strādāja Bauskas rajona ražošanas apvienībā “Lauktehnika”. “Tajā laikā mums bija jānodarbojas ar vīriem, kas darbā nāca dzērumā. Es kā galvenais inženieris tad dzērājus kauninot baidīju, ka nākamajā reizē tiem būs darīšana ar pašu pārvaldnieku,” stāsta Jāzepa kungs. Savukārt Aldis Pauga atceras, ka vēlāk, kad pats jau bija izstudējis un strādājis Bauskā par inženieri, viņam gadījās satikt izcilu frēzētāju, kas atzinās, ka savulaik Valdis Pauga, pielietojot gan garīgu, gan fizisku spēku novērsis viņa nodzeršanos. Diemžēl īss bija Valda Paugas mūžs. Dēls tēvu atceras pavisam maz. Palīdzējusi vien tēva labā slava. No bērnības Aldis atminas, ka reiz viņu no bērnudārza ar tā laika luksusa auto “Volgu” mājās atvedis Jāzeps Kivlenieks. No bērnības ir atmiņas par pirmo lidojumu ar lidmašīnu virs Zemgales laukiem. Tolaik aviācija tika izmantota minerālmēslu izkliedei. Pirmā lidojuma laikā mainījušies Alda nākotnes nodomi. Zēns vairs negribējis kļūt ne ugunsdzēsējs, ne kuģa kapteinis, bet vienīgi lidmašīnas pilots.
Savu bērnības sapni viņš īstenoja, būdams tuvu četrdesmitgadnieks. Pirms tam puiša prioritātes bija ūdensmotosports, automodeļi un dažādas citas sporta un tehniskās jaunrades nodarbes. PSRS brukšanas un kooperatīvu laikā Aldis Pauga jau darbojās kā uzņēmējs konsultants ar plašiem sakariem Ukrainā un Krievijā. Viņš citiem uzņēmējiem piegādāja iekārtas un instrumentus, vēlāk kļuva par vairāku Rietumu uzņēmumu pārstāvi Latvijā. Mācoties pie instruktora Voldemāra Upleja Ikšķilē, ieguva privātas lidmašīnas pilota licenci. Apguva orientēšanos gaisā, lidošanu naktī, meteoroloģiju. Aldis Pauga stāsta, ka vienā no saviem pirmajiem patstāvīgajiem lidojumiem devies uz drauga dzimšanas dienas svinībām Cēsu pusē. Atraktīvi pariņķojis gaisā, drauga viesi aplaudējuši, un tad lidojis atpakaļ uz Rīgu, kur lidlaukā varējis nosēsties. Pēc tam ar auto pie drauga ieradies tikai tad, kad “ballīte gāja uz beigām”. Toreiz arī radusies doma par helikopteru, kas var vertikāli nolaisties gandrīz jebkur – tostarp pie mājas pļavā. Tajā laikā, pārdodot vectēvam Žanim Eglītim Rīgā denacionalizēto māju, Aldis Pauga bija kļuvis ievērojami turīgāks. 2005. gadā viņš par 350 tūkstošiem ASV dolāru nopirka amerikāņu helikopteru “Robinson R44”. Atšķirībā no Krievijā ražotajiem tā dzinējs strādāja klusu. Taču helikopters bija trīsreiz dārgāks par līdzīga lieluma lidmašīnu. “Apzinos, ka tas bija egoistisks gājiens uz ģimenes rēķina. Lielu naudu biju ielicis savā sirdslietā – lai piepildītu sapni,” grāmatā “Pilots, kas izdzīvoja” raksta Aldis Pauga. Viņš atzīst, ka sievai un meitām ar viņu bija grūti un tas bija par cēloni, ka pirmā laulība izjuka. Tomēr jaunākā meita Anete, būdama Jelgavas Spīdolas ģimnāzijas audzēkne, lepojās ar tēva panākumiem aviācijas biznesā un pieteica viņu Jaņa Bisenieka balvai. Mūža nogalē pie dēla uz Glūdas pagasta “Centra Jaunzemjiem” atnāca dzīvot mamma. Viņa aizgāja mūžībā laikā, kad Aldis vēl tikai gatavojās pirkt helikopteru. “Viņa noteikti būtu gribējusi lidot,” teic dēls.
Sirsnīgi Aldis atceras savas mācības lidošanai ar helikopteru. “Lai apjaustu, ko nozīmē vadīt helikopteru, salīdziniet velosipēdu ar cirka vienriteni. Lidot ar helikopteru ir trīsreiz grūtāk nekā ar lidmašīnu. Helikopters ir tehniski daudz sarežģītāks, te darbojas vairāki dinamiskie un statiskie spēki,” grāmatā raksta Aldis Pauga. Latvijas Civilās aviācijas aģentūrā viņš saņēma helikoptera privātpilota licenci ar numuru 001. Tā bija pirmā privātā helikoptera pilota licence Latvijā.
2007. gadā Aldis ar vecāko meitu Madaru kā tulku devās uz ASV, lai piedalītos drošības kursos. Bet kopā gan ASV, gan visvairāk Latvijā viņš ar helikopteru ir nolidojis 1774 stundas.
Valdis Ābele, pensionēts lidotājs instruktors, pilotējis lidmašīnas, vedot četrus Latvijas Valsts prezidentus
1774 ir ļoti cienījams ar helikopteru nolidoto stundu skaits. Profesionāli komerclidotāji vidēji gadā nolido 700–800 stundu. Protams, garos lidojumos savākt lielāku stundu skaitu var īsākā laikā. Aviācija ir elitāra. Kad 90. gados strādāju Šveices aviokompānijā, tur bija tāda nostādne – lidotājiem, atrodoties ārpus mājām, ir jānakšņo pieczvaigžņu viesnīcā. Lūk, pat tāda nianse bija svarīga firmas prestižam un, protams, labai lidotāju atpūtai. Lidotāji nedrīkstēja formas tērpā iet uz restorānu vai īsās biksēs sēdēt bārā. Pat sadzīvē bija stingri noteikumi, ko nācās ievērot.
Jāzeps Kivlenieks, inženieris, Alda Paugas tēva Valda kolēģis
Pagājušā gadsimta 60. gados Valda Paugas vadībā Bauskas “Lauktehnikā” nostrādāju pusotru gadu. Valdis bija riktīgs cilvēks. Viņam nepatika uzstāties kompartijas sapulcēs, bet viņš lieliski kontaktējās ar kolēģiem – kolhozu priekšsēdētājiem un citu rajonu lauktehniku vadītājiem, kas tolaik Latvijā vadīja lauksaimniecību. Atceros, kā viņš priecājās par dēla piedzimšanu. “Lauktehnikā” zinājām, ka Valda sieva ir gaidībās, taču tolaik nebija iespējas pateikt, vai būs dēls vai meita. Kad no Bauskas slimnīcas uz kantori tika piezvanīts, ka ir piedzimis dēls, Valdis bija izbraucis. Kad priekšnieks atgriezās, visi ienācām viņa kabinetā un apsveicām. Tēvs bija Valdis, un dēlu nosauca par Aldi.
Andris Tomašūns, vēsturnieks
Pirmo reizi kopā ar Aldi Paugu lidoju pirms vairāk nekā desmit gadiem. Viņš man piedāvāja lidojumu par velti. Tehniskie noteikumi prasīja, lai ar viņa helikopteru vismaz stundu mēnesī tiktu lidots kaut vai pa tukšo. Aldis teica, lai stundas laikā esmu klāt Glūdas pagasta “Centra Jaunzemju” heliportā. Atceros, ka toreiz steidzos uz turieni no Rīgas. Lidojām virs Lielupes, es daudz fotografēju. Piemēram, senos nocietinājumus jeb skanstis pie Valgundes pagasta Mierlaukiem var redzēt tikai no gaisa. Tas bija vērtīgs lidojums.
Otro reizi ar Aldi lidoju, vizinot ar helikopteru savu dzīvesdraugu Ģertrūdi dzimšanas dienā.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Projekts “Novadu aktualitātes 2025”. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”. 
