Interešu izglītības skolotāja Madlēna Bratkus sevi uzskata par laimīgu cilvēku, jo viņas vaļasprieks ir arī profesija, par ko saņem algu. Šī gada skaistākais notikums, neskaitot otrā mazdēla piedzimšanu, viņai bija piedalīšanās XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos. Uz tiem deju skolotāja aizveda savus audzēkņus no Jelgavas pašvaldības interešu izglītības iestādes “Jaunrades nams “Junda””. “Zemgales Ziņas” vēlējās uzzināt, kā M. Bratkus vērtē aizvadītos svētkus un kādas ir izjūtas, gatavojoties nākamajiem, tāpēc, tuvojoties gada nogalei, aicināja viņu uz sarunu.
– Jums šī gada kulminācija droši vien bija audzēkņu piedalīšanās dziesmu un deju svētkos. Kādas izjūtas pārņem, atskatoties uz to, kādi bija šie svētki?
Dziesmu un deju svētki tiešām bija aizejošā gada centrālais notikums. Attiecībā uz sajūtām varu teikt, ka pārsteigt ar svētkiem mani vairs nav iespējams, jo labi zinu, ar kādām emocijām tie būs saistīti. Pirmkārt, gan man, gan visiem pārējiem deju kolektīvu vadītājiem tas ir nenormāls darbs. Lai līdz svētkiem tiktu, ir jāiegulda ārkārtīgi daudz. Paldies Dievam, skatītājiem “Daugavas” stadionā tas nav ne redzams, pat ne nojaušams. Tā nedēļa Rīgā ir smaga gan fiziski, gan emocionāli, gan mentāli, jo tas ir darbs ar cilvēkiem. Lai cik smalki tu iepriekš nemēģinātu izmodelēt situācijas, ar kādām svētku laikā varētu saskarties, tur, kur ir cilvēki, mēdz būt visdažādākie pārsteigumi un izaicinājumi. Man nāk prātā triviāls salīdzinājums. Kad dzimst bērns, māte dzemdībās ir nomocījusies līdz ārprātam, tāpēc pirmais, ko viņa domā: “Nē, vairs nemūžam neko tādu negribu piedzīvot.” Taču paiet laiks un grūtības aizmirstas, jo prieka ir daudzkārt vairāk.
Atskatoties atpakaļ, varu apgalvot, ka visas grūtības jau esmu aizmirsusi.
– Kā to var izdarīt?
Apmēram trīs dienas pēc dziesmu svētkiem es ne ar vienu nerunāju. Arī mājās ar ģimeni ne. Es zinu sevi, un tā man vienkārši ir. Mana sociālā baterija pēc svētkiem ir pilnīgi izdegusi.
Un vēl kas... Šogad pēcsvētku garša bija mazliet citāda. Parasti pēc svētkiem ir neliels dejotāju atbirums kolektīvu sastāvos. Viena daļa uzskata tā: svētki ir piedzīvoti, un ar to pietiks. Savukārt pēc šī gada svētkiem notika pretējais! Kolektīvam ir pievienojušies jauni dalībnieki. Šobrīd viņiem jautāt, vai vēlas piedzīvot dziesmu un deju svētkus, nebūtu loģiski. Nevar vaicāt to, ko cilvēks pat aptuveni nezina, kas tas varētu būt. Taču, skatoties uz aizvadītajiem svētkiem retrospektīvi, izjūtas ir pozitīvas. Lielais, pat milzīgais nogurums un pārdzīvojumi, tajā skaitā gatavojoties un gaidot skašu rezultātus, – tas viss pārtapis pozitīvā pieredzē. Svētkus atceros ar lielu plusa zīmi. Noteikti neteikšu, ka nākamos vairs nevēlos piedzīvot. Protams, vēlos un vēlēšos.
– Šīs vasaras svētki paliks atmiņā ar to, ka tie notika pēc garāka pārtraukuma pandēmijas dēļ. Vai to kaut kā varēja izjust?
Varu pateikt pilnīgi godīgi, ka jau sen to pandēmiju esmu aizmirsusi! Dzīvoju šodien un tagad. Ja tomēr liek atcerēties, – situācija bija drausmīgi draņķīga. Kad darba devējs tev saka: “Tu taču par to saņem algu, tāpēc tev ir jāpierāda, kā tu strādā!” Kā es “Covid-19” laikā varu strādāt ar cilvēkiem, ja ar viņiem vispār nesatiekos? Taču tas viss ir palicis pagātnē, un paldies Dievam!
Ja salīdzina bērnus pirms 25 gadiem un tagad, protams, ir milzu atšķirība. Apzinos, ka bērni kļuvuši ļoti citādāki, taču ne pandēmijas dēļ. Biju bažīga par to, kā būs, turklāt izkritušie svētki šo izjūtu, ka neesam tik gatavi, pastiprināja. Manējie un es bijām gatavi. Man pat šķiet, ka bijām tik gatavi, ka ne kopdejošana, ne taisnās līnijas, ne nogurums nesagādāja problēmas. To var salīdzināt ar ceļojumu – mums viss bija līdzi! Vai šajos svētkos kaut kā varēja manīt to, ka iepriekšējo svētku mums nebija? Šķiet, ka nē! Arī kā mākslinieciskās padomes locekle, kas redzēja visu sagatavošanās procesu, varu teikt, ka nē. Varu piebilst vēl vairāk, ka darbs, kuru veica padome un svētku organizatori, bija vienkārši fantastisks. Labi – tas zibens spēriens “Daugavas” stadionā…
– To neviens nevarēja paredzēt un kontrolēt.
Protams, ne. Pirms braucu uz dziesmu un deju svētku atskata konferenci, jautāju saviem audzēkņiem, īpaši mazākajiem, kuri tagad mācās trešajā ceturtajā klasē, kas viņiem visvairāk ir paticis. Viņi atbildēja, ka tas zibens spēriens ir bijis ļoti foršs. Ja nopietni, uzskatu, ka visa lielā organizatoriskā komanda bija gatavojusies augstā līmenī. Arī lietu neviens nevar kontrolēt, taču bērni par dejošanu, kad līst, ir sajūsmā!
Abonē digitālo saturu pirmajām 4 nedēļām par 0.99€*
Digitālā satura abonementiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur tiks atspoguļoti notikumi un procesi vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs, kā arī par 90% mazāk reklāmas.