Tad, kad drēgnais rudens sāk plosīt manus vecos kaulus, gribas ātrāk ieritināties kādā pūkainā pledā, uzstatot kājas uz omulīgi silta mūrīša, un tumšos vakarus īsināt ar krūzi pēc vasaras smaržojošas tējas, klāt piekožot pašceptu gardumu.
Tad, kad drēgnais rudens sāk plosīt manus vecos kaulus, gribas ātrāk ieritināties kādā pūkainā pledā, uzstatot kājas uz omulīgi silta mūrīša, un tumšos vakarus īsināt ar krūzi pēc vasaras smaržojošas tējas, klāt piekožot pašceptu gardumu. Nu, labi, varbūt ne vienmēr pašceptu, jo negribas stundām ilgi rosīties ap plīti, lai uztapinātu kaut ko līdzīgu mātes pavārgrāmatās redzētajam. Tāpēc ierasts iegriezties kādā no pilsētas veikaliem, lai iegādātos kaut ko kārajam zobam. Taču, kā ar to sviestmaizi Mērfija likumā – arī šoreiz vēlme pēc kūkas uznāca tad, kad bērni jau rātni aizvēruši acis, ļaujoties saldajam miedziņam. Nekas cits neatlika, kā, pārcilājot prātā iespējamos variantus, slieties augšā no ērtā klubkrēsla un iepukšķināt savu mazo “vabolīti”, kas ātri vien palīdzēja nokļūt līdz izvēlētajam veikalam. Kuram? Nu tas šoreiz lai paliek noslēpumā, tikai piebildīšu – pietiekami liels un ar labu slavu, vismaz saistībā ar kārumiem.
Nu, protams, tādu tukšumu starp plauktu rindām dienā nekad neizdodas pamanīt, jo pusnaktij nepielūdzami pietuvojušais pulksteņa rādītājs līdz ar pircējiem bija aizslaucījis arī apkalpojošos darbiniekus. Kamēr laiski klīdu pa plašo iepirkšanās vietu, tālienē nozibēja kādas pārdevējas siluets, taču žigli ienira tikai veikala darbiniekiem paredzētās telpās.
Acis, slīdēdamas pa kūkām piekrautajiem plauktiem, ātri vien lika strādāt siekalu dziedzeriem, un drīz vien man šķita, ka būs jāmeklē kāda grīdas lupata, lai no flīzēm aizslaucītu satecējušo šķidrumu, bet no pārdevējas – tā arī ne vēsts. Izmēģinājos visādi – klaudzināju papēdīšus, vairākkārtīgi izkremšināju kaklu, diezgan paskaļi padungoju iecienītu maestro dziesmu, līdz beidzot sāku grabināties ap svariem – taču nekā. Ēd kūku kaut vai tepat uz vietas. Sadūšojos un pēc stundas ceturkšņa iedrošinājos iebāzt galvu noliktavas telpās, taču izskatījās, ka tur nezināmi atnācēji aiznesuši visas dzīvās radības uz citu planētu, atstājot mani ar garu degunu.
Laikam kāds tur augšā visbeidzot apžēlojās, un pēkšņi pamanīju ejā iznirstam ar slotām un lupatām bruņotu kundzi, kas, iespējams, varēja zināt, kur jāpasaka maģiskais “Sezam, atveries!”, lai beidzot parādītos kāds pārdevējs. Ar skatienu “ko tu te nakts vidū dari”, kārtības ieviesēja uzklausīja manu bēdu stāstu un, neko neatbildējusi, pazuda aiz durvīm ar uzrakstu “Nepiederošiem ieeja aizliegta”. Jau sāku uztraukties, ka melnajā caurumā iekritusi arī šī persona, taču visbeidzot durvīs parādījās jauniete ar “pārdevējas” apzīmējumu uz krūtīm. Un tā – dažas minūtes pirms Pelnrušķītes pārvērtību stundas es beidzot tiku pie kārotā kūkas gabaliņa.
Nevienam negribu pārmest, vienīgi, mīļie pārdevēji, ņemiet vērā sirmu galvu untumus un ļaujiet rūgto dzīvi saldināt vismaz ar nelielu kūkas gabaliņu. Pašiem pēc šāda laba darba būs saldāks miegs.
