Divu pludmales volejbola Pasaules kausa izcīņas posmu starplaikā Latvijas čempione šajā sporta veidā un komandas «Jelgava/LU» līdere klasiskajā volejbolā Inguna Minusa atrada laiku paviesoties «Ziņu» redakcijā, lai dalītos iespaidos par sportu.
Divu pludmales volejbola Pasaules kausa izcīņas posmu starplaikā Latvijas čempione šajā sporta veidā un komandas “Jelgava/LU” līdere klasiskajā volejbolā Inguna Minusa atrada laiku paviesoties “Ziņu” redakcijā, lai dalītos iespaidos par sportu, mācībām un vienkārši par dzīvi.
Volejholiķes mērķis – Pekina
Ar volejbolu Inguna sāka nodarboties 10 gadu vecumā, mācoties Rīgas 7. vidusskolā (tagadējā Natālijas Draudziņas ģimnāzijā). “Laikam jau piepildījās populārais izteikums par mazo pirkstiņu un velnu. Ja ir alkoholiķi un darbaholiķi, tad es droši vien esmu pieskaitāma volejholiķiem. Pirmos astoņus gadus trenējos pie Andra Leiša (“Jelgava/LU” komandas pašreizējā trenera Jāņa Leiša tēvs – red.). Kad mācījos 10. klasē, Latvijā pazīstamais volejbola speciālists Ilmārs Pūliņš uzaicināja uz Murjāņu Sporta ģimnāziju. Tur arī paralēli “klasikai” (klasiskais komandu volejbols, kur katrā tīkla pusē ir seši volejbolisti – red.) sāku nodarboties ar “bīču” (pludmales volejbols, ko spēlē dueti – red.). Sapratu, ka pludmalē var sasniegt vairāk, jo diez vai Latvijas valstsvienība pie tagadējās Volejbola federācijas attieksmes pret sieviešu komandām tik drīz varēs pretendēt uz starptautiskiem panākumiem. Mana pirmā partnere bija Inga Pūliņa (Ikauniece), pirmais nopietnais turnīrs – 1999. gadā Grieķijā, kur U-23 vecuma grupā izcīnījām pirmo vietu, lai gan pašas bijām jaunākas. Tagad spēlēju kopā ar Inesi Jursoni no FK “Rīga”. Iemesls loģisks un saprotams – Ingai svarīgāka bija ģimene. Arī Inese ir divu bērnu māmiņa, bet mērķis – izcīnīt tiesības piedalīties 2008. gada Pekinas olimpiskajās spēlēs – bija pietiekami vilinošs, lai viņa piekristu,” teic I.Minusa.
Vai līdzdalība Pekinā ir reāla? “Domāju, ka jā. Pašreiz krājam reitinga punktus Pasaules kausa posmos. Uz olimpiādi brauks 24 dueti. Pašreiz ar nelielām svārstībām pasaulē turamies no 30. līdz 33. vietai, bet jāņem vērā, ka katru valsti drīkstēs pārstāvēt ne vairāk par diviem pāriem, tāpēc olimpiskajā ieskaitē esam divdesmit ceturtās (ne visi daudzie spēcīgie brazīliešu dueti tiks uz Pekinu.)
Vai ir liela atšķirība starp “bīču” un “klasiku”? “Ne velti tie skaitās divi atšķirīgi sporta veidi. Protams, abos ir bumba un tīkls, bet emocijas katrā ir dažādas. Labākie pasaules pludmales volejbolisti nemaz zālē “uz grīdas” nespēlē. Ņemot vērā Latvijas ziemeļnieciskos dabas apstākļus, klasisko volejbolu ziemā uzspēlēju galvenokārt sava prieka pēc, lai nezaudētu sportisko formu. Bez tam pēc rakstura esmu komandas cilvēks, un vienkārši patīk būt kopā ar citām meitenēm. Tāpēc liels paldies Jelgavas rajona Sporta centra direktoram Vladislavam Beitānam, kas 2000. gadu sākumā uzaicināja uz “Jelgava/LU”. Komandā valda laba atmosfēra, un ir tiešām prieks tajā spēlēt. Lai gan ar Inesi (Jursoni) esam labas draudzenes, garajā pludmales sezonas laikā, kad visos pārbraucienos un sacensībās gandrīz nepārtraukti esam kopā, brīžiem varam viena otrai gluži neviļus tīri psiholoģiskā ziņā “piegriezties”. Daudzie ceļojumi arī bija galvenais iemesls, kāpēc “bīču” pameta mana iepriekšējā partnere. It kā jau pasauli apceļot ir jauki, bet, ja sezonas laikā mājās esi tik reti… Pašreiz, piemēram, esmu tikko atbraukusi no Pasaules kausa Brazīlijā, bet oktobra beigās dosimies uz posmu Taizemē, no kura atgriezīsimies 6. novembrī. Un šī ir viena no garākajām pauzēm šosezon, kad pārtraukums ir ilgāks un mājās varu pavadīt vairākas nedēļas. Bet nav jau ko žēloties, pati vien esmu šādu likteni izvēlējusies.
Ne visiem sportistiem ir “šauras pierītes”
“1996. gadā iestājos Latvijas Universitātē. Varbūt kādam mana izvēle šķitīs neparasta, bet sāku mācīties Fizikas un matemātikas fakultātē. Bija vēlēšanās pierādīt, ka ne visiem sportistiem ir “šauras pierītes”. Vairāk vai mazāk, bet sabiedrībā tomēr iesakņojies viedoklis, ka noteiktu līmeni sportā sasniegušie nevar lepoties ar īpaši attīstītām intelektuālajām spējām. Lai gan Latvijas sporta vēsturē ir bijuši tādi intelektuāļi kā volejbolists Pāvels Seļivanovs, smaiļotājs Ivans Klementjevs, arī jelgavnieks, airētājs Aleksandrs Avdejevs. Nemaz nerunāsim par kādreizējām TTT “zelta” meitenēm, kuru vidū ir gan pazīstamas advokātes, gan radio žurnālistes un citādi ievērojami cilvēki. Parastais viedoklis diemžēl ir – ja sportisti izvēlas studēt, tad vai nu Sporta pedagoģijas akadēmijā (kādreizējā Fizkultūras institūtā), vai kādā ārzemju, galvenokārt aizokeāna, augstskolā, kur mācību process tomēr, atklāti sakot, tiek pakārtots intensīviem treniņiem un sacensībām. Liela nozīme bija arī tam, ka jau no N.Draudziņas ģimnāzijas laikiem ne matemātika, ne fizika man nebija nemīlēto mācību priekšmetu skaitā. Murjāņu laikā gan nācās piestrādāt individuāli, jo tur šīs zinības nebija starp iecienītākajām. Labi, ka palīdzēja Murjāņu matemātikas skolotāja Dzidra Kiela, ar kuru pēdējā skolas gadā vēlreiz “izbraucām cauri” vai visai mācību programmai. Negribu lielīties, bet tādējādi iestājos Datorzinību nodaļas tā saucamajā budžeta grupā. Tagad sevišķi lepoties gan nevaru, jo manis izvēlētajās datorzinībās bakalaura darbu vēl neesmu uzrakstījusi.
Nākamgad – trīs zaķi
Esmu dzirdējis, ka Latvijas Universitāte tomēr nav vienīgā tava augstskola. “Jā, varbūt jūtama zināma pretruna ar manis pašas iepriekš teikto par studijām Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Atzīšos, ka 2006. gadā kopā ar Ingu iestājāmies treneru pirmā līmeņa profesionālajā studiju programmā. Tā kā šeit mācību ilgums ir divi gadi, pavasarī būtu jābeidz. Kāpēc? Treneriem tāpat kā pedagogiem skolās nepieciešama augstākā izglītība specialitātē. Tā kā labi apzinos, ka nesportošu mūžīgi, var noderēt arī tas. Nākamgad ceru piepildīt trīs lielus mērķus – Pekinas olimpiāde, LU bakalaurs un LSPA, kur pavasarī jānokārto valsts eksāmens. Vai pietiks spēka? Sports man pietiekami daudz iemācījis, un nekad neesmu sūdzējusies par gribasspēka trūkumu.”
Pagaidām izklausās tik pozitīvi kā senā padomju laiku filmā – sportiste, studente, gandrīz vai “komjauniete” un vispār skaista meitene. “Ko tad tomēr vēlies darīt pēc volejbola gaitu beigām?” jautāju Ingunai.
“Par “komjaunieti” gandrīz taisnība. Padomju laikos gan īpašas aktivitātes vēl neizrādīju, bet LU periodā ļoti aktīvi darbojos studentu pašpārvaldē. Ir taču liels gandarījums no nekā uztaisīt kaut ko. Otrajā un trešajā kursā tā aizrāvos ar organizatorisko darbu Studentu padomē, ka beigās vairs nespēju savienot ar sportu un tiešajām mācībām. Kā jau varēja sagaidīt, visvairāk cieta mācības, tāpēc arī bakalaura darbs iekavējies līdz nākamajam pavasarim. Tā kā nemaz tik pozitīva neesmu. Ja nopietni, tad nākotnes plāni nemaz tik skaidri nav. Gribētu būt matemātikas skolotāja, bet volejbolu pamest, bez šaubām, būtu grūti. Pagaidām domāju par Pekinu un abu augstskolu beigšanu.”
“Un tomēr es ceru, ka dārziņš man būs”.
“Jau no bērnības man patīk pasakas. Un vēl joprojām, bet nedomā, ka tāpēc esmu “bērna prātā”. Ja runājam par citiem vaļaspriekiem, tad vecumdienās, bet varbūt arī ātrāk, noteikti rušināšos piemājas dārziņā. Ziedi, ogas un citi produkti, kas paša rokām aprūpēti (pagaidām vēl vecāku iekoptajos apartamentos), ir viena no manām lielākajām vājībām. Cenšos to savienot ar volejbola sagādātajām iespējām un kaut ko dārzā stādāmu sagādāt no citas pasaules malas. Piemēram, no turnīra Nīderlandē nesen atvedu tulpju sīpolus. Pašas mājās gan pagaidām izlīdzos ar kaktusu, kas jālaista ne biežāk kā divas reizes nedēļā. Tiesa, arī tas ne vienmēr izdodas, jo tik bieži nemaz dzimtenē neatrodos, labi, ka palīdz tuvinieki.
Par tuvajiem cilvēkiem jāsaka, ka esmu viņiem milzīgu pateicību parādā. Bez atbalsta noteikti nevarētu piekopt šādu mūžīgās ceļotājas dzīvesveidu. Varu priecāties par vecākiem, kas atbalstīja visās sporta gaitās, vecāko brāli, kas savulaik arī nodarbojās ar volejbolu, un jaunāko māsu, kas pievērsusies tenisam. Nu jau vairākus gadus liels atbalsts ir mans draugs Guntars Andersons, kas faktiski pilda mūsu pludmales volejbola dueta menedžera funkcijas. Par nopietnu ģimenes dzīvi gan laikam domāšu pēc Pekinas spēlēm (ja tikšu, protams, “tfu, tfu”).
Jā. Gandrīz piemirsu, vēl viens no vaļaspriekiem ir galda spēles. Ne jau rulete, bet dažādas interesantas spēlītes mūsu “riču – rača” stilā. Ar Guntaru vienmēr cenšamies ārzemēs kaut ko interesantu sameklēt.”
Lai veicas! “Ziņas” novēl Pekinu, divus diplomus augstskolā un drīzu redzēšanos “Jelgava/LU” rindās!
