Akadēmiķes Janīnas Kursītes vārds tautā saistās ar asprātīgu spēju savienot pelēcīgo literatūras teoriju ar viedo tautas dvēseli un latvietības godā celšanu.
Akadēmiķes Janīnas Kursītes vārds tautā saistās ar asprātīgu spēju savienot pelēcīgo literatūras teoriju ar viedo tautas dvēseli un latvietības godā celšanu. Akadēmiķe viesojās “Jundā”, kur stāstīja par savām ekspedīcijām, aicināja skrējienā pēc Rietumu labklājības nekļūt tukšiem dvēselē. Raksts tapis no piezīmēm akadēmiķes lekcijā.
Ja kādreiz esat Baltkrievijā, aizbrauciet uz Poļesji. Es nezinu citu vietu Eiropā, kur tā būtu sastindzis laiks – ēkas ar salmu jumtiem, uz tām ornamentu zīmes, bišu stropi kokos un akmens bābas – skulptūras, kuras cilvēki pielūdz, gan domājot par svarīgākajiem dzīves jautājumiem, gan vienkārši, ejot mežā lasīt sēnes. Reiz kāds kolhoza priekšsēdētājs gribējis vienu akmens bābu no lauka aizvest. Tā it kā traucējusi traktoram apstrādāt zemi. Vecās sievas sapulcējās un lūdza savu akmens bābu, lai uznāk sausums. Tad nu pats kolhoza priekšsēdis nolicis tai ziedojumu un dabūjis lūgt lietu. Protams, skulptūra palikusi vecajā vietā. Pie Baltkrievijas robežām, gaidot savu kampienu, stāv biznesa haizivis gan rietumu, gan austrumu pusē, taču baltkrievi izvēlējušies pakāpenisku pāreju uz Eiropu, tur aizbraucot, vari elpot. Studentiem, kuri padomju laikus īsti nav piedzīvojuši, tur patīk. Sevišķi liels konkurss ir, lai nokļūtu ekspedīcijās uz Baltkrieviju. Nedomāju, ka viņus saista padomju laika paliekas. Patīk cilvēki bez maskām, kuru sejas nav sastingušas, koncentrējušās simts metru vai desmit kilometru skrējienam pēc kāda mērķa. Sarunas ar baltkrieviem enerģētiski uzlādē. Un te jautājums: “Kurp tu ej, Eiropa?” Vai mēs dodamies vienotā solī kraut mantas savos skabūžos vai dzīvē gribam atrast kaut ko vairāk? Folklora var palīdzēt samērot divas lietas – gribu dzīvot tik labklājīgi kā Eiropā un reizē arī ne tik pārticīgi kā Eiropā.
Reiz dzejniece Māra Zālīte teica, ka agrāk viņa vēlējusies ielūkoties cilvēka zemapziņā. Taču tagad, kad plaši pieejams internets, nospriedusi – labāk to neskatīties. Šī zemapziņa parādās anonīmajos interneta komentāros. Tajos ir niknums, kas nesniedz gandarījumu. Mēs tiesājamies, uzņemamies soģa amatu, nebūdami kompetenti.
Vajadzīga drosme nebaidīties būt atšķirīgam. Ja aizbraucam uz Lietuvu, neatsakāmies samaksāt un nogaršot viņu cepelīnus. Kādus zemnieku saimniecībā, kas nodarbojas ar lauku tūrismu, varam pasūtīt latviešus ēdienus? Cūku ribiņas ar sutinātiem kāpostiem? Tas nāk no vāciešiem. Kuģelis, ķiļķeni, bačiņas, kločkas, činkatas, skābputra, kaņepju sviests? Mūsu nacionālais dzēriens ir “Rīgas balzams”, bet kāpēc ne dzīvucis jeb bērza šampanietis, ko gatavo, izmantojot vecu alu (alus, kuram pievienoti konservanti, gan nemēdz novecot).
Interesanti ēdieni nāk arī no padomju laika, piemēram, siļķe “Cīņā”. To pagatavo, cepot siļķi, kas ievīstīta slapjā avīzē “Cīņa”. Savulaik šis centrālās kompartijas laikraksts tika drukāts uz labāka papīra, kuram tagad, iespējams, būtu grūti atrast analogu. Katrā ziņā svarīgi, lai pavāri, gatavojot ēdienu, nav nīgri. Mums taču labāk garšo, ja maltīti saņemam no smaidīgas saimnieces. Zemgalei raksturīgas Kaucmindes skolas galda kultūras tradīcijas. Jo vairāk novadu savdabības, jo esam bagātāki, jo svarīgāk to nepazaudēt.
Reiz ekspedīcijā Baltkrievijā nonācām nomaļā latviešu ciematā, vienam filologu studentam kāja sapampusi kā bluķis. Ārsta palīdzība tuvākajā apkaimē nebija iespējama. Tad kāds ieminējās, ka ir viena latviete, kas spēj dziedināt. Vismaz sliktāk no tā nekļūs. Aizgājām pie šīs dziednieces. Viņa zināja buramvārdus, un apbrīnojami, ka pēc pāris dienām puisis bija vesels. Tā mēs reiz jokojot spriedām, ka Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, kur astoņus gadus esmu nostrādājusi par dekāni, vajadzētu ierīkot dziedniecības salonu.
