Jaunākajiem trīs teliņiem Ēvalda un Saulcerītes Lāču zemnieku saimniecībā «Skaras» Valgundes novadā nupat apritējis tikai mēnesis, tomēr mazie bullēni un telītes oktobra vēsās naktis aizvada zem klajas debess kopā ar citiem desmit liellopiem.
Jaunākajiem trīs teliņiem Ēvalda un Saulcerītes Lāču zemnieku saimniecībā “Skaras” Valgundes novadā nupat apritējis tikai mēnesis, tomēr mazie bullēni un telītes oktobra vēsās naktis aizvada zem klajas debess kopā ar citiem desmit liellopiem. No visām pusēm mežu ieskautajā saimniecībā vietējās brūnās un melnās gotiņas apsēklo ar gaļas liellopu šķirņu vaislas materiālu, tādēļ teliņi dzimst drukni. Tie ne tikai labi pacieš drēgnās naktis, – svaigs gaiss ir pamatnosacījums kvalitatīvas gaļas ieguvei.
Taču šo lopu audzēšana Lāču ģimenei nav vienīgā nodarbe – saimnieki katru dienu dodas uz darbu Rīgā, bet agros rītos un vēlos vakaros laiku rod vairāku desmitu aitu apkopšanai, tur labi jūtas arī zosis un pīles. Ja viss ritēs, kā plānots, drīz vien valgundnieku dārzeņus un lopus pavisam oficiāli varēs uzskatīt par ekoloģiski audzētiem.
Barvede Roze
Elektriskā gana iežogotā laukumā netālu no mājām bariņā pulcējas vairāku paaudžu par gaļas liellopiem dēvējami bullēni, telītes un govis. Vai tāds gadu vecs masīvs bullis nav agresīvs? “Kāpēc viņam tādam būt?” jautā saimniece Saulcerīte un smaidot teic, ka lopiņš pat vēl zīžot mātes Rozes pienu. Ragaines ir tik devīgas, ka nācies pat piepirkt vēl teliņu, jo viens nevar visu pienu apēst. Skaru saimniecībā govis neslauc, jo tur pāris Latvijas brūnās un melnraibās kļuvušas par zīdītājgovīm. Brūnaļu apsēklojot ar Šarolē šķirni, iegūts tāds teļš, kam izpaužas puse “gaļinieka” īpašību – labi muskuļota krūšu, izteikta pakaļējā daļa, plata mugura un spēcīgas kājas. “Lūk, šī melnā telīte šogad atnesās pirmoreiz, krustojām to ar Angusu. Bullēnam Vilnim galviņa maza, tā kļūs masīvāka vēlāk, bet paskat, kāda pēcpuse, kādi šķiņķīši aug!” saka Saulcerīte. Pulka mātes ir četras gotiņas, bet brūnaļa Roze pamatoti tiek uzskatīta par barvedi, jo ir vecākā. “Ko viņa saka, to pārējie dara,” saimnieks Ēvalds teic – varbūt jokaini skan, bet citi lopi nudien viņu klausa. Kaut arī piena govis, vecajām Latvijas brūnās pārstāvēm neesot nekādu problēmu dzemdēt pat līdz 50 kilogramu smagus teliņus. Tādus astoņus mēnešus vecus līdz 370 kilogramiem izaugušus atdod tirgošanai ārzemēs. Par nelielu bullēnu var dabūt pat 1,4 latus par dzīvsvara kilogramu.
Kā gaļiniekiem, tā aitām ik dienas vajagot pabūt svaigā gaisā, tādēļ pat salā lopus laidīšot laukā izstaigāties. “Viņi skrien kā šuneļi astēm gaisā! Tad muskulatūra labi attīstās, tādēļ jau ārzemnieki grib mūsu bullēnus, kas auguši brīvībā. Tos, kas turēti pie ķēdes, neviens īpaši nevēlas.”
Nākamgad Lāči iecerējuši iegūt bioloģiskās saimniecības statusu. Tad dārzeņus un gaļu varēs tirgot par pavisam citu cenu. Raizes sagādā tas, ka pie mums nav atbilstošas kautuves, tomēr klientiem svarīgākais, ka lopi audzēti ekoloģiski, nevis tas, kā kauti. Vai nav žēl no tādiem pieradinātiem bullēniem šķirties? “Es rēķinos, ka viņš aug gaļai!” saka saimniece, savukārt Ēvalds smejas, ka pirms teļa aizvešanas cenšas sev iegalvot, ka tas viņam ko ieriebis.
Algas darbs – Rīgā
Deviņdesmito gadu sākumā Lāčiem bijušas piecas slaucamas govis, tomēr ar laiku cenas nokritušas tik zemas, ka nav atmaksājies nodarboties ar piena lopkopību. “Kā murgu atceros to laiku, kad pienu vadāju kundēm. Sākumā uz Jelgavu, tad – Rīgu. Braucu sētās un piedāvāju,” atceras Saulcerīte. Jelgava – Jūrmala – Rīga bijis ikdienas maršruts. “Toreiz ar žigulīti, ticat vai ne, katru gadu nobraucām 15 tūkstošus kilometru!” Ēvalds teic, ka galvenais dzinulis bija bērnu uzaudzināšana. Nekas cits pēc kolhozu likvidācijas nebija iespējams. Sākumā īrējuši istabiņu pie kādas saimnieces, vēlāk dabūjuši dzīvoklīti, bet pirms 15 gadiem iegādājušies māju. Soli pa solim pašlaik to atjauno, uzcēluši otro stāvu. Namu gan pašlaik apdzīvo tikai saimnieki un meita Elīna, savukārt dēli (Ēvalds un Edgars) jau mitinās atsevišķi Jelgavā. Vecākais strādā celtniecībā, bet tēva vārdabrālis, lai arī ieguvis pavāra izglītību, ir konsultants būvmateriālu veikalā. Visu nosakot darba samaksa.
Tomēr ar lopu audzēšanu vien iztikt nevar, jo gaļa ir lētāka par sieru. Tādēļ Saulcerīte un Ēvalds papildus strādā arī Rīgā. Dienas ritms ir dzelžains – nedaudz pēc pulksten četriem rītā jāceļas, steidzīgi jāapkopj lopi. Tad pa Kalnciema šoseju uz Rīgu, bet mājās vēlu vakarā. Ap deviņiem desmitiem, kad dzīvnieki pabaroti, var iet zem jumta. “Ja mēs tā padomju laikā būtu strādājuši, jau sen kļūtu par miljonāriem!” iesaucas Saulcerīte.
Esot jau tādi, kas saka – jums visa kā diezgan, savi dārzeņi, sava gaļa. Taču tad nākas stingri atbildēt, ka arī lauciniekam nekas nenokrīt no gaisa, tiklīdz sasit plaukstas. “Tad smejoties aicinām uz talku palīdzēt vākt ražu, tomēr lielajiem runātājiem pēkšņi citi darbi atrodas.” “Skarās” iztiek pašu ģimenes spēkiem. Pirms gadiem pieņēmuši darbā kādu jaunu čali, kas līdz tam tikai klaiņojis pa Valgundi. “Viņš nebija slikts, kamēr nedzēra. Toreiz maksāju piecus sešus latus uz rokas, turklāt nodrošinājām ar ēdienu. Taču šis vakarā aiziet, otrā dienā nav. Pēc nedēļas ierodas tā, it kā būtu devies prom tikai iepriekšējā vakarā! Ej un domā – būs tāds šodien darbā vai nebūs!” Ja vien varētu cilvēkiem uzticēties, labam strādniekam darba pietiktu. Bijis viens kaimiņš, kas it kā strādājis pie Lāču ģimenes, bet caurām dienām ar maisu no saimniekiem uz savu verandu nesis malku. Tā samaksājuši strādniekam par to, ka vīrs darba laikā zog viņu malku.
Arī smiltī aug drukni burkāni
Ar visām nomātajām zemēm Lāči apsaimnieko ap 15 hektāru zemes. Ir vēl daļa platību upes krastā, kur īsti nemaz nav iespējams piebraukt, bet sienu no tādām iegūt varēs.
Kamēr atbilstoša sertifikāta nav, bez ķīmijas augušos burkānus, kāpostus un citus dārzeņus tirgo kā parastus. Kolēģu vidū tie esot pieprasīti, jo, lai arī minerālmēslus un pesticīdus nav redzējušas, oranžās saknes padevušās brangas. Barības vielas saņem tikai no ieartajiem kūtsmēsliem. Valgundē reti kurš saimnieks lepojas ar kvalitatīvām māla augsnēm, arī “Skarās” pārsvarā visapkārt smilts, tomēr burkāni un kartupeļi tādā zemē nejūtas slikti.
Bioloģiska saimniekošana nodrošina ļoti labu augu seku. Uzartu pļavu pirmajā gadā apsēj ar graudaugiem, tad tiekot vaļā arī no kaitniekiem drātstārpiem. Pēc tam tādā ielabotā zemē jau var audzēt saknes.
Aitas nav dumjas
Tiklīdz saimnieki tuvojas pļavas malai, tālumā parādās 43 aitu bars. Arī šos dzīvniekus Lāči audzē gaļas ieguvei, jo vilna te nevienam neesot vajadzīga. “Mūsējiem laikam labāk patīk kamieļvilnas segas!”
Sākuši pirms kādiem sešiem gadiem ar desmit aitām. Lai arī šos dzīvniekus mēdz dēvēt par ne īpaši ar prātu apveltītiem, valgundnieces esot pietiekami gudras. Latvijas tumšgalvju pulks izteikti turas barā, tālāk par elektrisko ganu neejot. “Pāris reižu ar it kā nestipro elektrību atraujas, pēc tam klāt vairs neiet,” runājot par iežogojumu, Ēvalds atceras gadījumu iz dzīves – jaunībā kāds draugs, ejot mājās no balles, nolēmis laukmalā nokārtoties. Trāpījis uz elektriskā gana, pēc tam trīs dienas nav gribējis čurāt!
Viena aita ir bezkaunīga – ja ko gardu pienes, šī tūlīt klāt un pirmā grib tikt pie trauka. Līdz ar tumsu visas pulcējas uz māju pusi, jo zina, ka dabūs vakariņas.
Pietiek citiem naudu pelnīt
Lēnītēm saimnieki paplašina savu tehnikas parku. Nupat iegādāta rulonu prese. Visapkārt jau tādas esot, taču grūti kādam izlūgties, lai savāktu sienu un salmus. Tādēļ pērn tikuši pie savas pļaujmašīnas un sējas agregāta.
“Skarās” steidzami tiek būvēta standartiem un ES prasībām atbilstoša mēslu krātuve. Tuvākās nākotnes plānos ietilpst jauna aitu kūts. Apmeklējot tādas saimniecības Zaubes pusē, Saulcerīte noskatījusi, ka sprogaines labi jūtas arī angāra tipa mītnē. Ja ar laiku iegūs papildu platības, varētu paplašināt gaļas liellopu pulku. Vēlāk atteiktos arī no tām dažām cūkām, kas vēl tiek turētas pašu patēriņam. “Varbūt kādu gadu algotu darbu strādāšu, tad metīšu mieru. Pietiek pa pasauli skraidīt un citiem naudu pelnīt,” Lāču ģimenes plānos ir aktīvi nodarboties ar bioloģisko lauksaimniecību. Tad dārzeņus varēs tirgot par augstāku cenu, atrast sadarbības partnerus gaļas noietam. Ziemā labi augušu aitu gaļu var pārdot pat par četrarpus latiem kilogramā.
Jau redz arī vecās ēkas remonta noslēgumu, pēc tam varēs iekopt mājas apkaimi, veidot skaistu dārzu un pilnībā izbaudīt meža ieskautās sētas klusumu un mieru pakalna augšā.
