Ceturtdien piketā pie Saeimas vienu brīdi pārņēma «Deja vu» izjūta. Kaut kas atgādināja attēlus no 1990. gada 4. maija piketa.
Ceturtdien piketā pie Saeimas vienu brīdi pārņēma “Deja vu” izjūta. Kaut kas atgādināja attēlus no 1990. gada 4. maija piketa.
Stāvēju tuvu koridoram, ko izveidoja cilvēki. Biju lepns par sabiedrības politisko kultūru. Laba sajūta. Mēs nepiekrītam jūsu nodomiem, rīcībai, bet neliegsim iespēju jums ieņemt tautas deleģētos krēslus un paust savus uzskatus. Tāda iespēja netika dota “krāsaino revolūciju” oponentiem. Tāpēc nepiekrītu tiem, kuri mēģina saskatīt šādas analoģijas.
Piketā kādu brīdi stāvēju kopā ar meitu. Par viņas nodomu piedalīties šajā pasākumā nezināju, un viņa par maniem plāniem arī ne. Tā bija nejauša sastapšanās. Meitai bija jāsteidzas uz darbu. Arī pārējie no viņas kompānijas nebija bezdarbnieki. Nebūšu pārsteigts, ka 18. oktobrī daudzi priekšnieki uzzināja par darbinieku “vizīti pie ārsta”. Redzēju savus kolēģus, studentus, doktorantus.
Un tad ievēroju Kārinu Pētersoni. Viņa neizmantoja iespēju iet pa piketētāju atstāto koridoru, bet meklēja ceļu uz Saeimas durvīm aiz tajā stāvošo mugurām/acīm. Pēc brīža ieraudzīju Jura Dobeļa sejā neapmierinātību, kuras iemesls, visdrīzāk, bijām mēs, nevis viņš pats. Un “Deja vu” izjūta pazuda. Jau iepriekš zināju, ka šodien mēs nesagaidīsim deputātus ar ovācijām. Jau iepriekš zināju, ka lēmumi netiks pieņemti, jo šefs nav atgriezies, un partijas disciplīna ir deputātu, ministru augstākā morālā vērtība. Bet man bija grūti saprast, kāpēc viss noticis tieši tā, kā noticis. Kāpēc ministri klusē bez TV kamerām, bet “uzmet” savus līderus, kad jāuzņemas atbildība? Kāpēc esam šeit šajā agrajā rīta stundā?
Un tad es sajutu nelabumu, jo sāku domāt par saviem bērniem, studentiem, mazbērniem. Vai arī uz viņiem “priekšstāvji” raudzīsies ar riebumu un aiz viņu muguras tā klusi lavīsies? Vai maniem bērniem un studentiem arī būs “Deja vu” izjūta?
Skaudri izjutu, ka ne tikai “priekšstāvji”, bet arī es esmu atbildīgs par notikušo/notiekošo. Nepatīkama bilance. Lepnums vismaz par citiem – šajā situācijā par Maizīti. Labs uzvārds. Bērniem būs, ar ko lepoties. Tautai arī.
Tad, meklējot morālo alibi, mēģināju saskatīt piketējošo vidū kādu jaunieti oranžā krekliņā, kurš turētu plakātu “Es mīlu šo valsti”. Neredzēju. Nemanīju pozitīvistu Stendzenieku (kur paliki, kurmīt? Finansējums beidzies?). Pēdējā laikā tā arī nesadzirdēju Stendzenieka TV “seju” vērtējumus. Neredzēju izslavēto mugurkaulu un liberālo vērtību paudējus. Drīzāk dažādu partiju uniformās tērptus vienas kompānijas sulaiņus.
Dolārkrāsas zaļo/naftas zemnieku pārstāvji mani provocē uz caureju. Vai patiešām kāds no TV redzētajiem “priekšstāvjiem” patiesi tic un gatavs vēlreiz publiski paust, ka konflikta būtība ir par grāmatvedības likuma pārkāpumiem (kā tad bija ar V.Zatleru?) vai par nesastrādāšanos (ne Kalvītis strādā KNAB, ne Loskutovs Ministru kabinetā). “Jaunā laika” pārstāvji izraisīja žagas. Kas tika izdarīts, viņiem atrodoties pie varas? Nekas tāds, lai man nenāktos doties uz šo piketu. Nesapratu, ko domā cilvēki, kuri nobalsoja par koalīcijas partijām. Vai viņi jūtas tāpat kā es? Vai izjūt personīgo atbildību, nelabumu vai lepnumu?
Nebūsim liekuļi! Nav mūsu vara no aizjūrām atsūtīta – paši vien tos “priekšstāvjus” ievēlējām. Ar kādām morālām tiesībām runā tie, kuri uz vēlēšanām neaizgāja? Ko var teikt tie, kuri pilda tiesiski pareizi noformētus, bet amorālus rīkojumus? Visi, kuri domā racionāli, bet vienlaikus amorāli. Klusētāji un līdēji.
Nav šīs valsts galvenā problēma atsevišķi “oligarhi”, partiju bosi vai augstākie ierēdņi. Problēmas ir ar mums. Manuprāt, jāārstē nevis slimību simptomi, bet cēloņi. Jaunas vēlēšanas, esot vecām kaitēm, neko daudz nemainīs. Ja sabiedrība turpinās lamāt varu, politiķus, ierēdņus, bet nenonāks pie izpratnes par personīgo atbildību, atkal būs “Deja vu”. Un tik un tā es šajā pasākumā piedalīšos.
Aivars Tabuns, sociologs
