Sasniedzot simts gadu slieksni, Pārlielupes iedzīvotājs Eduards Ikaunieks jūtas možs un iztiek bez zālēm.
Sasniedzot simts gadu slieksni, Pārlielupes iedzīvotājs Eduards Ikaunieks jūtas možs un iztiek bez zālēm. Šūpuļsvētkos viņš saņēma gan bīskapa Antona Justa svētību, gan Domes simt latu pabalstu veselības uzlabošanai. Netrūka arī radu sveicienu un dzimšanas dienas kliņģera, kas bija cepts gaviļnieka mājās.
Mūža darbīgākā daļa E. Ikauniekam pagājusi Latgalē, Barkavas pusē, kur viņš pabeidza lauksaimniecības skolu, strādāja pagasta valdē, Valsts statistikas pārvaldē, dziedāja katoļu draudzes un aizsargu korī. Arī vēlāk – pēc okupācijas un Otrā pasaules kara –, strādājot par grāmatvedi Madonā, jubilārs turpinājis dziedāt un piedalīties katros dziesmu svētkos. Ar dzīvesdraugu Ainu Norvili Eduards apprecējās tikai 59 gadu vecumā, un bērnu ģimenē nebija, tāpēc īsi pirms aiziešanas aizsaulē 1995. gadā sieva lūdza savu krustmeitu jelgavnieci Rutu Kļaviņu parūpēties par Eduardu. Tā mūža novakarē viņš nokļuva Jelgavā.
“Katru dienu apmēram četrdesmit minūtes Eduards vingro un iet laukā staigāt. Visu mūžu viņš ar grāmatveža precizitāti ievēro dienas režīmu, kā arī cenšas sekot līdzi politikai,” par savu aprūpējamo stāsta R.Kļaviņa.
Runājot par politiku, Eduards atzīst, ka nezina, par ko gribētu balsot nākamajās vēlēšanās. Līdzšinējās simpātijās “tēvzemiešos” viņš esot vīlies. “Šodien tiešām lieli svētki – man aprit simts gadu, un ir arī pensijas diena,” jokojot viesiem teica jubilārs.
