Dzimtas saknes atved Latvijā

Ar savu “Sakņu grāmatu” no Šveices Latvijā bija ieradies pensionētais juridisko zinātņu doktors Pēteris Pauls un viņa tuvinieki. Iemesls – apciemot senču dzimtās vietas Zaļeniekos un prezentēt novadniekiem, interesentiem un arī radiem savu veikumu.

Pēteris Pauls ir Zaļenieku draudzē kristītā 1872. gadā dzimušā filozofijas zinātņu doktora, tulkotāja Ludviga Paula mazdēls. Jāpiebilst, ka Pētera Paula “Sakņu grāmata” nav atrodama grāmatnīcās. Tas ir nelielā tirāžā izdots Paulu dzimtas pētījums, kas pieejams Jelgavas novada Ūziņu bibliotēkā.

Atceras vectēva Ludviga latviski skandēto
“No bērnības Šveicē, Bāzelē, atceros, kā vectēvs mani ritmiski šūpoja uz ceļa un skandēja latviešu ucināmo dziesmu: “Tā jāj kungi, tā sulaiņi, tā nabaga zemnieki! Lapatas, lapatas, lapatas…” vectēva teikto latviešu valodā atkārto Pēteris Pauls. Vectēvs Ludvigs Pauls aizgāja mūžībā 1949. gadā, kad mazdēlam jau bija astoņi gadi.

Jaunībā Ludvigs Pauls studēja Tērbatas Universitātē veterinārmedicīnu. Tas liecina, ka Paulu dzimta bija čakli un veiksmīgi Zaļenieku pagasta zemnieki, kas varēja savu dēlu sūtīt studēt. Tas jau bija “Jaunās strāvas” laiks, kad latviešu inteliģencē cēlās brīvības gars. Tostarp izplatījās sieviešu līdztiesības, marksistiskas un arī nacionālas idejas. Literatūrā uzplauka Raiņa un Aspazijas talants. Veterinārmedicīnas studijas Tērbatas Universitātē latvietim Ludvigam Paulam vairs nešķita svarīgas. Viņš iesaistījās jaunstrāvniekos. Tolaik gan Latvija, gan Igaunija atradās Krievijas Impērijas sastāvā, un, plosoties cara valdības politiskajām represijām, 1897. gadā Tērbatas studentam Ludvigam Paulam nācās emigrēt uz Šveici. Tas bija diezgan tipiski jaunstrāvniekiem. 1905. gada 31. decembrī uz Šveici emigrēja arī Aspazija un Rainis. Tur līdz 1920. gadam Rainim turpinājās literāri produktīvākais posms viņa dzīvē. Šveicē Ludvigam Paulam izveidojās ģimene, kurā 1904. un 1907. gadā piedzima divi bērni, tostarp Ādolfs Pauls, “Sakņu grāmatas” izdevēja Pētera Paula tēvs.

No Daukšām nākušie glābiņu rada Šveicē
Līdz aiziešanai pensijā 2006. gadā Pēteris Pauls par savu senču gaitām Latvijā zināja maz. Nebija viņam arī ziņu par radiem Lietuvā un Latvijā. Tolaik dzelzs priekškars, kas atdalīja senču zemi no pārējās Eiropas, bija kritis. Baltijas valstis bija jau uzņemtas Eiropas Savienībā, un Pēteris Pauls sāka savu izpēti. Tā rezultātā ir tapušas trīs grāmatas. Svarīgākais izpētes avots ir Jelgavas Svētās Annas baznīcas lauku draudzes ieraksti baznīcas grāmatā, Zaļenieku baznīcas grāmatā, interneta vietne family search.org. Pirms sākt izpēti, Pēteris Pauls neko nav nezinājis par Daukšu iepriekšējā saimnieka meitu dzejnieci Elzu Rozenbergu – Aspaziju, kura dzimusi 1865. gadā. Pētera Paula vecvectēvs Pēteris Pauls Daukšas izpirka 1889. gadā. Paulu ģimenes pēcteču īpašuma tiesības uz Daukšām tika atjaunotas līdz ar Latvijas valsts atjaunošanu.

“Sakņu grāmatā” Pēteris Pauls raksta, ka interese par ģimenes saitēm viņam radās jau agrīnā bērnībā, kad mātes vecāku mājās tika rīkoti dzimtas saieti, kuros pulcējās mātes radi. Tur sanākuši viņam gan pazīstami, gan nepazīstami cilvēki, kas uzrunājuši zēna vecākus vārdā un sirsnīgi sasveicinājušies. Taču tēva dzimtas izpēte kļuva iespējama tikai pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1991. gadā.

Uzvārds liecina par piederību dzimtai
Dzimtas pētījumos vissenākais Pētera Paula atklātais sencis ir 1768. gadā dzimušais vecvecvectēvs Kārlis. No vēstures zināms, ka tolaik vēl latviešiem uzvārdi nebija doti. Nav atradušies nekādi dokumenti, kas apliecinātu Paula uzvārda piešķiršanu Paula senčiem. Pētnieks raksta, ka nostāsti liecina par to, ka dzimta pie uzvārda tikusi, pateicoties dzimtbūšanas atcelšanai Kurzemē 1817. gadā. Uzvārdu piešķiršana latviešu zemniekiem deva lielāku, tā saukto putna brīvību, kad tie no muižām drīkstēja pārcelties uz pilsētām. Pie savas zemes zemnieki gan tik vienkārši netika, muižas palika muižnieku īpašumā. Taču saistībā ar Paula uzvārdu dzimtai, iespējams, svarīgi ir tas, ka Krievijas cars Pāvils I 1797. gadā dāvināja Kurzemes gubernatoram Karlam Vilhelmam fon der Ostenam-Drīzenam Ozolpils muižu, ko tolaik vāciski sauca Paulsgnade (latviskā tulkojumā Pāvila jeb Paula žēlastība). Jelgavas Svētās Annas draudzes grāmatās ir minēts 1803. gadā dzimušais Klijēnu saimnieka dēls Mārtiņš, mūsdienu Pētera Paula vecvectēva Pētera Paula (1839–1913) tēvs, vistālākā senča Kārļa dēls.

Dāvinājums liecina par Krievijas Impērijas varu
Vēsturnieks Andris Tomašūns teic, ka, pētot Jelgavas vēsturi, pievērsis uzmanību firmai “Ludvigs Pauls, koka un dzelzs apstrādāšanas rūpniecība”, kas dibināta 1922. gadā un atradās Dobeles ielā, ēkā, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Tur agrāk darbojās rokskola un mākslas galerija “Suņa taka”. Vēsturnieks apliecina, ka arī Ludviga Paula uzvārds varētu būt saistīts ar Paulsgnades muižu. Andris Tomašūns piezīmē, ka 1795. gada 27. maijā, kad beidza pastāvēt Kurzemes un Zemgales hercogiste un mierīgā pirkšanas–pārdošanas darījumu ceļā tā tika iekļauta Krievijas Impērijā, Jelgava kļuva par Krievijas Impērijas Kurzemes guberņas centru. Paulsgnadi jeb Ozolpils muižu Krievijas cars Pāvils I 1797. gadā dāvināja Drīzenam (pilnā vārdā Karls Vilhelms Heinrihs fon der Ostens-Drīzens), jo viņš bija viens no pirmajiem krievu laika civilgubernatoriem Kurzemē. Pateicībā par cara dāvanu Jelgavā, Vecā un Kalnciema ceļa krustojumā, Ostens-Drīzens uzstādīja apmēram trīs metrus augstu piemiņas zīmi, tā saukto Drīzena obelisku. Tā ķieģeļu mūra pamatne bija saglabājusies līdz divtūkstošajiem gadiem, uz tās bija pat uzlikts uzraksts “Svētbirze”. Rekonstruējot piemiņas vietu komunistiskajās represijās bojāgājušajiem, šis mūra postaments, kuram it kā nebija vēstures pieminekļa statusa, tika nojaukts.

Pētera Paula sadarbības partnere Zaļenieku pagasta Ūziņu ciema bibliotekāre un novadpētniece Gunita Kulmane stāsta, ka kopš 2018. gada vasaras ir iesaistījusies Pētera Paula pētījumos. Daļēji tie attiecas uz laiku, kad viņa senči dzīvoja Ūziņu pagasta mājās “Jekstes”. Pēteris Pauls laipni atļāvis izmantot ģimenes arhīva glabātās fotogrāfijas, kas stāsta arī par Latviju.

Dumpīgais Tērbatas students Ludvigs Pauls emigrācijā Šveicē kļuva par tulkotāju un filozofijas zinātņu doktoru. Pētera Paula glabātās fotogrāfijas liecina, ka 1936. gadā viņš apmeklēja Latviju. Tikās ar domubiedriem un novadniekiem – politiķi sociāldemokrātu Paulu Kalniņu, Fridrihu Vesmani, kas bija Latvijas Republikas 1. Saeimas priekšsēdētājs un Jelgavas mērs, kā arī ar brāli – Daukšu saimnieku Ādolfu.

Dziesmu svētki iespaido
Dzimtas pētnieks Pēteris Pauls atzīst, ka viņā mīt dumpinieka gars. Tāds taču savulaik piemita viņa vectēvam. Pēteris Pauls nosoda Krievijas agresiju Ukrainā. Viņš balso vēlēšanās, bet politiskajās partijās neiesaistās. Tiesa, savā doktora darbā ir pētījis Šveices politisko partiju nozīmi. Pēc došanās pensijā laiks un arī ievērojami līdzekļi ir tikuši veltīti dzimtas sakņu izpētei. “Ja rodas kādas domstarpības starp Latviju un Vāciju, es parasti esmu Latvijas pusē,” pasmaidot teic Pēteris Pauls. Latvijā viņš jūtas labi. Tomēr atzīst – ja tu nezini valodu, zeme ir pasveša. “Tagad diezgan daudz latviešu dzīvo Šveicē. Latviešiem tur ir divas sabiedriskās organizācijas. Vienā piedalos arī es”, stāsta Pēteris Pauls. “Kad Šveicē latvieši sarīko Līgosvētkus, saprotu, ka tie ir lieliski svētki. Es diemžēl nezinu Līgo dziesmas,” atzīst dzimtas pētnieks. Viņam nav skaidru plānu, ko darīt tālāk. “Sakņu grāmata” beidzas ar vectēva Ludviga paaudzi. Pētniekam jau ir savākts daudz materiālu par vectēva māsu Otīliju un brāļa Ādolfa radiem. Viņš pieļauj domu, ka varētu strādāt tajā virzienā un kāds varētu turpināt viņa darbu. Pēteris Pauls atzīst, ka jaunākajā paaudzē tādas intereses pagaidām nav. Tomēr uz “Sakņu grāmatas” prezentāciju viņš bija ieradies ar visiem trim saviem dēliem – Nobiju, Krišjāni un Ludvigu.

Pēteris Pauls atceras, ka iespaidīgs ģimenei bija brauciens uz Latviju 2018. gadā, Latvijas valsts simtgadei veltītajiem Vispārējiem latviešu Dziesmu un deju svētkiem.

UZZIŅA
Pēteris Pauls uzsver, ka viņš ir īpaši pateicīgs pētniecei Agnesei Lūsei, kas veica lielu darbu arhīvā Rīgā un strādāja pie “Sakņu grāmatas” teksta, kas ir latviešu valodā. Pateicība arī kultūras darbiniecei Aritai Liepiņai Zaļeniekos par Zaļenieku baznīcas reģistru izrakstiem, vēsturniekam Agrim Dzenim par gandrīz nesalasāmo rokrakstu izlasīšanu un tulkošanu, Ūziņu novadpētniecei un bibliotekārei Gunitai Kulmanei, dzimtu pētniecei Elizabetei Rutensai un svainim Rolfam Milleram par tehnisko atbalstu manuskripta sagatavošanā. Sirsnīgu paldies Pēteris teic arī sievai Mariannai, kurai “nācās pieciest to, ka daudzas iespējamās kopīgās stundas” viņš pavadījis pie datora.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Projekts “Novadu aktualitātes 2025”. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”.