Kārtējais «kreizī» vakars, pie sevis nodomāju, kad pēc saspringtās darba dienas gribētā miera vietā mājās viss iet ņigu ņegu.
Kārtējais “kreizī” vakars, pie sevis nodomāju, kad pēc saspringtās darba dienas gribētā miera vietā mājās viss iet ņigu ņegu. Jātaisa vakariņas, jāpaspēj vēl šādi tādi fiksie darbiņi, bet bērni “lādē ārā” visu dārziņā ieturēto stresu – iet kā negudri, kašķējas, kaitina viens otru un, protams, pieprasa mammas uzmanību. Bet man vairāk sanāk dusmoties, bārties, parasti visas komandas izkliedzot no virtuves. Vienā rokā netīrs kartupelis, otrā nazis, kas ir banālākais aizbildinājums, kāpēc nevaru paņemt mazo opā. Bet viņš nāk, stiepj savas mazās rociņas un prasa… Tas mani atbruņo – metu visu pie malas un uz brītiņu pasēžam. Cik dārgas un vērtīgas minūtes!
Arī vecākais bērns spēj atbruņot. Tikai pieci gadi, bet vārdi, kas izskan brīžos, kad viss iet šķērsām, – patiesi un tieši. Parasti scenārijs ir vienkāršs – meita neklausa, es dusmojos, konflikts sit augstu vilni, kad iestājas pauze un viņa uzstājīgi pauž: “Gribu mammīti”! Bet es taču tepat esmu! “Gribu mammīti!” meita nerimstas, liedama gaužas asaras. Jālīgst miers, jāsamīļojas un vienkārši jāpasēž!
Tā nu tas ir – dzīve ir ātra un aizņemta. Vecāki darbā, bērni dārziņā vai skolā. Kopējais laiks labākajā gadījumā ir darba dienu vakari un brīvdienas, bet tas ir izšķirošs un nozīmīgs. Kaut brīžam pārpludināti ar nogurumu, dusmām, neapmierinātību, ļausimies sirds siltuma piepildītām minūtēm – tās attiecībās spēj ienest ļoti daudz emocionāla gaišuma!
