1. Vai Satversmē jāparedz iespēja vēlētājiem atlaist Saeimu? Kādos gadījumos tas varētu notikt, un kādai jābūt procedūrai?
1. Vai Satversmē jāparedz iespēja vēlētājiem atlaist Saeimu? Kādos gadījumos tas varētu notikt, un kādai jābūt procedūrai?
2. Vai, dodot vēlētājiem pilnvaras atlaist likumdevēju, valstī nepastiprinās politiskās nestabilitātes draudi?
Rasma Kārkliņa, politoloģe:
1. Jā, domāju, šādu iespēju vajadzētu paredzēt. Tas ir demokrātisks process, kam gan nav jābūt vieglam. Nevajag izvirzīt īpašus kritērijus, pretējā gadījumā pavērtos iespējas politiskām manipulācijām. Manuprāt, varētu piemērot referenduma procedūru – lai Saeimas atlaišanu ierosina vairāk nekā 50 procentu iedzīvotāju no iepriekšējās vēlēšanās balsojušo skaita. Par konkrētām situācijām runājot – šķiet, nopietnās problēmas saistībā ar grozījumiem likumos par drošības iestādēm bija spilgts piemērs, kad varētu rosināt Saeimas atlaišanu, arī pašreizējā politiskā situācija. Diemžēl valdošie politiķi par maz ieklausās vēlētājos, vairāk ievēro šauru grupu pārstāvju vēlmes.
2. Nedomāju, ka tas varētu draudēt ar nestabilitāti, jo pieredze rāda, ka šādi instrumenti tiek izmantoti ļoti reti. Turklāt politiskā elite parasti reaģē, tautai jau sākot vākt parakstus, kā tas bija arī pirms vairākiem gadiem gadījumā ar “Latvenergo”.
Andris Ķipurs, Jelgavas Domes deputāts:
1. Jā, protams. Tautas priekšstāvji ir tautas vēlēti, un iedzīvotāju rīcībā jābūt instrumentam, ar ko viņi var ietekmēt Saeimu. Likumdevēja atlaišanai būtu nepieciešams noteikts vēlētāju skaits, kas pauž šādu viedokli, un iemesls var būt jebkas, ja vien ar to nav mierā ievērojama elektorāta daļa. Domāju, būtu pietiekami, ja par Saeimas atlaišanu izteiktos 34 procenti vēlētāju. Ņemot vērā, ka aktīvu balsstiesīgo pilsoņu īpatsvars nav nemaz tik liels, prasīt 51 procenta piekrišanu nebūtu nopietni.
2. Domāju, drīzāk palielinātos politiķu atbildība un viņi vairāk domātu, par ko un kā balso. Tad nebūtu tā, kā ir tagad, – pastāv noteikta “partijas disciplīna” un balsojumā var pieņemt “da jebko”.
Gunita Smiltāne, skolotāja:
1. Tas ir grūts jautājums. Ja šādu iespēju iekļaus Satversmē, vai nesanāks tā, ka tad pie katras mazākās nepatikas iesim ielās un kaut ko prasīsim? Atlaidīsim Saeimu vienu reizi, tad vēl vienu, bet ko liksim vietā? Manuprāt, būtu jānosaka ļoti stingri kritēriji, lai Saeimu neatlaistu katras kaprīzes dēļ. Ja tautai paredzētu šādas pilnvaras, tās varētu būt izmantojamas gadījumos, kad parlaments lemj par dalību kādā militārā operācijā, pret ko stingri iebilst sabiedrība. Kā procedūru droši vien būtu iespējams piemērot parakstu vākšanu – ja priekšlikumu par Saeimas atbrīvošanu atbalsta lielākā daļa balsstiesīgo iedzīvotāju, par šo jautājumu tiek rīkots referendums.
2. Pieļauju, ka tādā gadījumā politiskās nestabilitātes draudi varētu pastiprināties. Pašlaik sabiedrība sadalīta divās daļās, kur vieni ir par kaut ko, citi savukārt – pret. Ja cilvēki, lai paustu savu pārliecību, regulāri izies ielās, drīz neviens vairs nestrādās, jo nebūs kad.
Dina Kurzemniece, uzņēmēja:
1. Domāju, tas ir neviennozīmīgs jautājums, kas pamatīgi jāapsver, kuros gadījumos tā var darīt, teorētiski iemeslus šādam solim pat grūti nosaukt. Saeimas atlaišanu varētu prasīt, ja deputāti pilnvaras izmanto kaitnieciski, ciniski, ignorējot sabiedrības intereses, tikai tas viss precīzi jāformulē. No otras puses – tautai jādomā, ko tā ievēl. Atlaidīs Saeimu, sāksies jaunas reklāmas kampaņas ar rozā brillēm, un atkal nobalsos par tiem pašiem.
Par procedūru – mēs atrodamies neviennozīmīgā situācijā, jo daudzi ir peļņā ārzemēs, un arī to var uzskatīt par savas attieksmes paušanu, daļai iedzīvotāju viss ir vienalga. Pieļauju, ka varētu notikt parakstu vākšana, bet tas ir tikai viens no variantiem. Iespējams, izmaiņas nepieciešamas Saeimas ievēlēšanas sistēmā, atceļot “mīnusu” vilkšanu vai tamlīdzīgi.
2. Šādi draudi noteikti varētu pastiprināties. Latvija ir maza valsts, kas atrodas ģeogrāfiski stratēģiskā vietā. Mūsu ir nepilni 2,5 miljoni, un pieļauju, ka kāds varētu iedarboties arī no malas. Grūti paredzēt, cik lielā mērā sabiedrība var polarizēties un pakļauties iekšējai vai ārējai iedarbībai. Taču, kā jau iepriekš minēju, manuprāt, izmaiņas nepieciešamas Saeimas ievēlēšanas procedūrā – pašā saknē. Citādi tā būs tikai cīņa ar sekām.
Valts Kalniņš, politologs:
1. Tas būtu ļoti radikāls solis, un par šādu precedentu parlamentārā sistēmā nemaz neesmu dzirdējis. Vispirms šādā nolūkā būtu jāpēta konstitucionālo tiesību un politikas teorija, tad varētu ķerties pie mehānisma un procedūras izstrādes. Uzreiz pat neņemtos teikt, ka tādu iespēju noteikti vajadzētu vai nevajadzētu paredzēt Satversmē.
Teorētiski, ja tiktu nolemts šādas tiesības tautai piešķirt, tad kā pieņemama procedūra prātā nāk parakstu vākšana kā referendumā, bet par detaļām vajadzētu vēl domāt. Iemesli var būt visdažādākie – kaut vai korupcijas skandāli vai nepieņemama politika kādā nozarē.
2. Pieļauju, ka pārmērīgi bieži šāds solis netiktu īstenots, situācijai jābūt galējai. Bet, ja procedūra būs pārdomāta, nestabilitātes draudus nesaskatu. Manuprāt, visa priekšnosacījums – lai Saeimas vēlēšanas notiktu tiesiski. Fundamentāla problēma ar pašreizējo Saeimu ir tāda, ka tā ievēlēta daļēji leģitīmās vēlēšanās, pieļaujot kampaņu pārkāpumus. Mūsu situācijā arī svarīgi pieradināt sabiedrību pie domas, ka demonstrācijas un streiki ir normāla izpausme, nevis kas ārkārtējs.
