Pirmais iespaids, izkāpjot no vilciena Sumu stacijā, – uz perona iznāk dokumentu pārbaudītāji – karavīri maskās. Taču, kad ar Tēvu Serhiju gājām pa stacijas peronu, mūs neviens neapturēja.

Turpceļā, braucot pa Kijivas-Varšavas šoseju, telefonā saņēmu īsziņu, ka problēmu gadījumā varu vērsties Rivnes apgabala Kara administrācijā. Iebraucot Sumos, mans telefons tomēr nereaģēja. Kilometrus divdesmit atstatu dunēja sprādzieni. Varēja dzirdēt, ka kaut kur tuvāk šāva visdrīzāk ukraiņu zenītložmetējs. Attālums no Sumiem līdz Krievijas robežai ir trīsdesmit kilometru. Starp pilsētu un Krievijas robežu stiepās civiliedzīvotāju pamestā “pelēkā zona” ar sagrautiem ukraiņu ciemiem. Krievijas pusē – Kurskas apgabals, kas, kā runāja ukraiņi, jau pirms kara bijis ļaužu pamests.

Pa pilsētas ielām brauca trolejbusi. Otrdienas pirmspusdienā pilnā apjomā darbojās tirgus. Sumos iznāca divas avīzes un bija atvērtas baznīcas. Pusauga puikas trenera vadībā stadionā spēlēja futbolu. Nekur pilsētā gan nemanīju nevienu koncerta vai teātra afišu. Tātad tika ievēroti pulcēšanās ierobežojumi.

Mācītāja stāsts

Par Tēvu Serhiju no Sumiem pirmo reizi dzirdēju Jelgavas Svētās Annas baznīcā, kad mūsu palīgbīskaps Uldis Gailītis aicināja palīdzēt Ukrainas Pareizticīgās baznīcas mācītājam, kurš kara sākumā kopā ar vecākiem 80+ gadu vecumā kā kara bēgļi bija izbraukuši uz Poliju. Vecajam tēvam periodiski vajadzēja veikt dialīzi. To bija ļoti vēlams darīt mierīgos apstākļos. Tā tas tika nodrošināts Polijā. 2023. un 2024. gadā Tēvam Serhijam bija doma pārcelties uz Latviju. 2023. gada vasarā pat bija atbraucis uz Jelgavu, uzrunāja Sv. Annas baznīcā draudzi, ērģelniece Māra Ansonska spēlēja Ukrainas patriotisko dziesmu par Dņepru, ko viļņo skarbais vējš. Tomēr Tēvs Serhijs uz Jelgavu nepārcēlās. Viņa vecais tēvs, arī mācītājs Tēvs Mihails, atteicies to darīt. Visu laiku jau kara bēgļos bija un šķita, ka karš tūlīt beigsies un ģimene varēs braukt mājās uz Sumiem Ukrainā.

Diemžēl negaidīti 2025. gada 7. aprīlī Polijā Tēvs Mihails aizgāja mūžībā. Viņš tika apbedīts savā dzimtajā ciemā Sumu apgabalā. Tādējādi Ukrainā atgriezās un bērēs piedalījās arī viņa uzticamais dzīvesdraugs un Tēva Serhija māte Lidija Petrovna. Pēc bērēm viņa palika dzīvot Sumos pie paziņām. Lidijas Petrovnas veselība pasliktinājās, tādēļ pēc dažiem mēnešiem Sumos pie mātes ieradās dēls Tēvs Serhijs. Abi atsāka dzīvot mājiņā, kur ģimene bija dzīvojusi kopš 80. gadu vidus. Dēla klātbūtnē Lidijas Petrovnas veselība uzlabojās – nu jau viņa varēja arī aiziet apciemot savu 95 gadus veco kaimiņieni. Vairākas mājas gan ielā ir tukšas – saimnieki aizbraukuši.

Pirms atgriešanās Ukrainā Tēvs Serhijs raizējās, ka viņu kā cilvēku, kas nevēlas karot, varētu uz Polijas–Ukrainas robežas apcietināt. Tomēr, nokārtojis vajadzīgos mātes aprūpētāja dokumentus, viņš var mierīgi dzīvot. Kalpo Tēvs Serhijs pagaidām brīvprātīgo kārtā, un gan viņš, gan māte runā par to, ka tomēr vēlas izbraukt uz Eiropu un strādāt vai kalpot tur.

Sumos tajā mācītāja mājiņā divas naktis gulēju arī es. Naktī dzirdi – tālumā šauj. Bet visapkārt svētbildes, grāmatas, uz galda dators. Elektrība ir. Visas labierīcības darbojas, un neviens tevi lieki netraucē. Tu jūties kā Dieva ausī.

Sumos biju sarunājis tikšanos arī ar Ukrainas armijas karavīru Andriju, ar kuru iepazinos pērn septembrī. Viņš bija no tiem cilvēkiem, kas vēlas aizstāvēt Ukrainu un brīvprātīgi atgriezies no darba ārzemēs. Pēc Andrija ierosinājuma es biju iesaistījies automašīnas meklēšanā (pirkšanā) viņa vienībai. Galu galā tur iztika bez manas palīdzības. Andrijs ir tā sauktās harizmātu ticības. Viņš ar Tēvu Serhiju apmainījās telefona numuriem, un mēs trijatā āra kafejnīcā pie Sumu stacijas pusdienojām.

Gribētu lielāku pensiju par dienestu zemessardzē

Pirmajā vakarā Tēvs Serhijs aicināja iet aprunāties pie kaimiņa Leonīda. Vīrs ap sešdesmit, dzīvoja vienā sētā ar savu 95 gadus veco mammu, kurai bija atsevišķa mājiņa. Leonīds dienēja teritoriālajā apsardzē, ko varētu pielīdzināt Zemessardzei, kā arī nodarbojās ar nekustamo īpašumu nomu un pārdošanu. Tagadējais darbs, kurā viņš strādāja pirmo dienu, saistījās ar nekustamo īpašumu apsaimniekošanu. Leonīds pukojās par to, ka laiks, ko nokalpojis objektu apsardzē, netiek ieskaitīts pensijā. Te gan var piebilst, ka arī Latvijā tas, ka tu esi bijis zemessargs, nekādā ziņā pensiju neietekmē. Leonīds gribētu, lai šis dienests tiktu pielīdzināts dienestam kaujas apstākļos. Leonīds sacīja, ka 2022. gada februārī un martā Sumu iedzīvotāji esot patriekuši slavenu krievu tanku divīziju un ka viņš palikšot Sumos līdz pēdējam. Runājot par dzīvības risku, Leonīds minēja, ka reiz pavisam netālu no viņa uz ceļa nokritis un sprādzis draudzīgās uguns – ukraiņu zenītartilērijas – šāviņš. Pārcilājot savu bāriņu, viņš optimistiski izcēla no krājumiem pudeli, ko dzeršot tad, kad Ukraina uzvarēs un būs miers.

Gūsteknis nav bez vēsts pazudušais

Iepazīstoties ar Sumiem, man ļoti palīdzēja Tēvam Serhijam atsaucīgā vietējā pedagoģiskā institūta pasniedzēja Inna. Viņa joprojām strādā ar saviem studentiem. No institūta izstājušies ārzemnieki no Ķīnas un Āfrikas. Vietējie mācās tālāk – tikai attālināti. Ar smaidu Inna lepojas ar savām vistām. Vienkāršie lauku darbi viņai palīdzot šajā laikā nesajukt prātā. Dēls ir Kijivā, bet vīrs, kas pakļauts karaklausībai, strādā Lietuvā.

Pie Innas savrupmājas dārzā tika uzklāts galds. Vienu brīdi pie tā sēdēja tēvs, kura dēls kā brīvprātīgais ir Ukrainas armijā, četrdesmitgadnieks Dima, IT speciālists, kas Ukrainas armijā nav iesaukts tādēļ, ka viņa brālēns ir Krievijā gūstā. Tad vēl arī Inna, augstskolas pasniedzēja, Ukrainas Pareizticīgās baznīcas mācītājs un es. Par puisi, kurš kā brīvprātīgais aizgāja armijā, tēvs teica, ka tas ir viņa lēmums un ģimene ar to lepojas. Karavīra vecvectēvs ir Padomju Savienības varonis.

Par gūstā esošo Dmitrija brālēnu man tika atsūtīts 2025. gadā neatkarīgajā krievu medijā “Mediazona” publicētais video no tiesas 2023. gadā Krievijā. Tur rādīts trīs ukraiņu karavīru – izlūku – pēdējais vārds. Viņi noliedz, ka ir teroristi, bet gan, pildot Ukrainas pilsoņa un karavīra pienākumu, veikuši militārās operācijas Krievijas teritorijā. No tām neviens civiliedzīvotājs nebija cietis, taču iznīcināta bija aviotehnika, ar ko tika uzbrukts Ukrainai. Viens no četriem Krievijā tiesātajiem ir divu bērnu ģimenes tēvs Aleksejs Mazurenko no Sumiem, viņa apgādībā ir arī vecāki. Viņa tuvinieks Dmitrijs sacīja, ka Aleksejs Mazurenko skaitās bez vēsts pazudušais, nevis Krievijā gūstā nokļuvušais. Tādējādi ģimenei esot mazāka kompensācija. Man nebija iespēju šo informāciju pārbaudīt.

VILCIENA BIĻETES CENAS MARŠRUTĀ ĻVIVA–KIJIVA (540 KM)

■ Vislētākā – platskarte, 403 grivnas jeb 7,82 eiro

■ 1. klases vagonā – 1221 grivna jeb 23,68 eiro, 2. klases vagonā – 615 grivnas jeb 11,93 eiro

■ Visērtākais – lukss, 2801 grivna jeb 54,32 eiro