Šķiet, pavisam nesen, varbūt pat pirms mirkļa ar ziedu pušķīti rokās devos pa skolas durvīm, lai ar atkalredzēšanos sveiktu klases audzinātāju un vērotu, kā pēc vasaras brīvlaika mainījušies klasesbiedri.
Šķiet, pavisam nesen, varbūt pat pirms mirkļa ar ziedu pušķīti rokās devos pa skolas durvīm, lai ar atkalredzēšanos sveiktu klases audzinātāju un vērotu, kā pēc vasaras brīvlaika mainījušies klasesbiedri. Nu jau pēdējās notis savā dziesmā izspēlējis oktobris un pirkstgalos ik pa reizei iekniebj sals. Līdz ar rudens brīvdienām aizritējuši arī pirmie divi mācību gada mēneši.
Pēdējais septembris un oktobris ģimnāzijā – daudz jaunu izjūtu, pārdzīvojumu, pārdomu. Daudz jautājumu. Vidusskolas absolvēšana un nākamās izglītības iestādes izvēle – viena no mokošākajām šā brīža problēmām. Jau pirmajās mācību stundās pasniedzēji sāka skandināt: “12. klase – šis jums ir nozīmīgs gads.” Un nebeidz arī šodien to atkārtot.
Bet vai visi aizvadītie un vēl gaidāmie gadi nav tikpat svarīgi? Ir gan! Tāpat kā ikvienai dienai, arī katram gadam ir sava neatkārtojamā burvība, katrā kas īpašs. Ik brīdi par sevi atgādina jautājums par vidējās izglītības atestāta iegūšanu un tā tālāko izmantošanu. Vai apgūt profesiju, kurai pamati jau likti pamatskolā? Varbūt izvēlēties, ko pavisam neordināru, mazliet ekstrēmu, pat neraksturīgu man? Pēc kādiem kritērijiem izraudzīties savas priekšdienas? Ņemt vērā pieprasījumu darba tirgū, skolotāju ieteikumus, vecāku vēlmes vai dot priekšroku tam, ko patiešām vēlos es pati? Laiku pa laikam prātā iešaujas doma uz gadu atlikt augstskolas tematu un apceļot pasauli – pabūt vēl nebijušās zemēs, satikt citus cilvēkus, iegūt nepiedzīvotus iespaidus, atklāt sevī ko jaunu un tad izlemt, ko darīt. Galu galā iespēju taču ir tik daudz! Nemaz nav jātukšo vecāku maciņš – jauniešiem tiek piedāvātas dažādas apmaiņas programmas, brīvprātīgais darbs un vēl citi risinājumi. Varbūt apslāpēt savu nemierīgo garu un, ieurbjoties grāmatās, akli ticēt, ka nākotne ļaus izbaudīt to, ko šodien ziedoju rītdienas labā? Katram manam jautājumam ir vismaz viens pretjautājums un vismaz viena atbilde.
Daudz jautājumu un daudz “varbūt”. Iespējams, mani nesapratīs vai būs vienalga, bet ceru, ka ir kāds, kurš iesauksies: “Neesmu vienīgais!” Varbūt pat sapratīs. Varbūt.
