Tā nu sanāca, ka tikai savos «bla bla» gados man radās izdevība pirmo reizi «pacelties spārnos».
Tā nu sanāca, ka tikai savos “bla bla” gados man radās izdevība pirmo reizi “pacelties spārnos”. Gatavošanās komandējumam izvērtās samērā pēkšņa un steidzīga. Nepaspēju pat nobīties un apjēgt realitāti, kad pulksten piecos no rīta ar savu rokas bagāžu lidostā centos saprast, kurā rindā stāties, lai reģistrētos lielajam notikumam. Atradu. Viss notika.
Bagāžas kontrolē gan gāja pusjautri, lai gan centos skrupulozi ievērot visus noteikumus, tomēr kaut kas manī pīkstēja. Nācās kā tādai noziedzniecei stāvēt rokām, kājām plati, ļaujoties pārmeklēšanai. Nekā! (Piebildīšu, ka tas pats atgadījās arī mājupceļā – domā, ko gribi!)
Gaidot aicinājumu iekāpt lielajā gaisa “putnā”, laika bija gana. Klusi vēroju ceļotājus, kas brīžam laiski, brīžam steigšus meklēja savus “vārtus”, tehnisko personālu, kas ķimerējās ap lidmašīnīti, bagāžas izvadātājus. Nebija neviena, ar ko aprunāties un tādējādi novirzīt aizvien augošo stresiņu, tāpēc vienkārši ļāvos izjūtām. Ārprāts! Tas patiešām tūlīt notiks! Kā tas būs? Vai nekļūs slikti? Vai neaizkritīs ausis (par to gan biju saklausījusies dažādus padomus)? Tik naivi, bet tik pazīstami un piemēroti pirmajai reizei, vai ne?
Un tad jau tiku laipni uzņemta lidmašīnā, iesēdināta un instruēta, kā rīkoties, ja nu kas… Jā, šī apziņa tur, augšā, ir vienmēr dzīva, bet arī “jancīga” – ja kritīs, tad kritīs, nav vērts pat par to satraukties!
Izdzisa lielās salona gaismas, un mēs sākām ripot. Man šķita – ilgi. Apstājāmies. Troksnis, paātrinājums un beidzot tā sirreālā sajūta, ko tik bieži piedzīvoju sapņos. Aizvēru acis un sapratu, ka forši.
Kad atkal tika iedegtas lielās gaismas, bijām jau 11 kilometru augstumā un traucāmies ar ātrumu 800 kilometru stundā. Kādas muļķības! Tur, augšā, taču viss apstājas, nodomāju. Un tur vārda tiešākajā nozīmē ir debešķīgi! Nekādu baiļu no augstuma, jo tikai nedaudz zem lidmašīnas redzamā mākoņu vate šķiet tik mīksta, ka varētu izkāpt un pastaigāties! Bet šie mākoņi un gaismas! Turp lidojot, saule ausa, atpakaļ – rietēja, vilkdama zaļganīgus, lillīgus un rozā lokus. Īsta bārbiju paradīze. Grandiozi plašumi, līmeņi un veidojumi. Pastaigas kalnos vairāku tūkstošu metru augstumā ar to nesalīdzināt, jūsmoju, izbaudot katru lidojuma minūti.
Jāpiebilst, ka no augšas zeme, lauki, meži un upes izskatās ļoti harmoniski sakārtoti, bet pilsētas – kā tādi klekši, iemirdzoties vakara ugunīs.
Jā, bija forši – mana pirmā reize –, bet prieks atkal sajust zemes pamatīgumu zem kājām – neviltots!
