Pagājis pusgadsimts, kopš Elektrības ielā Jelgavā mazā šķūnītī, bet ar lielu Elzas Krūmiņas apņēmību tika izveidota smaiļošanas un kanoe airēšanas bāze un šis sporta veids mūsu pilsētā sāka attīstīties.
Pagājis pusgadsimts, kopš Elektrības ielā Jelgavā mazā šķūnītī, bet ar lielu Elzas Krūmiņas apņēmību tika izveidota smaiļošanas un kanoe airēšanas bāze un šis sporta veids mūsu pilsētā sāka attīstīties. Par godu jubilejai iznākusi Aleksandra Balsa sastādītā grāmata “Smaiļošana un kanoe airēšana Jelgavā”, kā arī tika sarīkots airētāju saiets.
“Cilvēkam nevajadzētu kaunēties sava darba un savas mīlestības priekšā nomesties ceļos,” šie rakstnieces Ilzes Indrānes vārdi bija moto E.Krūmiņas autobiogrāfiskajam dzīves aprakstam, ko savulaik viņa nodeva Sporta muzejā. Treneres lielākais mūža darbs ir smaiļošanas un kanoe airēšanas sporta tradīciju izveidošana Jelgavā.
Krūmiņas un viņas audzēķņu nopelns
Pilsētas ģeogrāfiskais stāvoklis ir pateicīgs ūdenssporta veidiem, un ir ziņas par airētājiem, laivotājiem Jelgavā 19. gadsimtā un pirmās Latvijas brīvvalsts laikā. Taču tā īsti mūsu pilsētas vārds pasaulē ar smaiļošanu un kanoe airēšanu tika nests pēdējos piecdesmit gados. Tas ir treneres E.Krūmiņas un viņas audzēkņu un reizē arī treneru Rutas Šaubergas, Birutas Jansones, Ilzes Bomes (agrāk Krūmiņas), Aleksandra Avdejeva, Maijas Actiņas, Leldes Laures un Sergeja Bobkova nopelns. Jāuzteic arī airēšanas bāzes tehniskie darbinieki, kurus vairāk nekā desmit gadu vadīja Guntis Bomis. Jubilejas reizē sveicienus bija atsūtījis vecais laivu meistars Alberts Štillers, kuram apritējis 91 gads.
Jubilejas svinībās valdīja ļoti sirsnīga atmosfēra. Bija sabraukuši ne tikai visu paaudžu Jelgavas treneri un airētāji, bet arī vecie konkurenti no Limbažiem, Ventspils, Rīgas. Pirms sanākšanas kultūras namā “Rota” daudzi pulcējās kapsētā, kur tika godināta aizsaulē aizgājusī E.Krūmiņa (1928 – 2002), viņas vīrs starptautiskās kategorijas tiesnesis Pēteris Krūmiņš (1925 – 2007) un trenere Biruta Jansone (1948 – 1997). Sarīkojumā klātesošos sveica Jelgavas pašvaldības Sporta servisa centra direktors Juris Kaminskis, tuvākie kaimiņi – Jelgavas Specializētā peldēšanas skola un daudzi citi.
Turpināt ar sportā gūto sparu
Airēšanas sporta lielākais sasniegums ir tas, ka piecdesmit gados tūkstošiem Jelgavas jauniešu bijusi lieliska izdevība sportot, audzināt raksturu, izjust dzimtā novada skaistumu. Visaugstākā Jelgavas airētāju virsotne ir četrkārtējais pasaules čempions smaiļošanā Aleksandrs Avdejevs.
Par slaveno pagātni tika runāts daudz. Bet kādas ir mūsu airētāju izredzes nākotnē? Jaunās treneres M.Actiņa un L.Laure teica: “Nevar būt jautājuma par to, vai turpmāk smaiļošana un kanoe airēšana Jelgavā pastāvēs? Mums ir jāpastāv.” Tāds cauri laikiem ir E.Krūmiņas dotais uzdevums. Gluži kā treniņā – nedrīkst apstāties pie sasniegtā. Kanoistu treneris un uzņēmējs S.Bobkovs piebilda, ka viņa audzēkņiem Gatim Prankam un Andrejam Šudeiķim ir izredzes kvalificēties startam Pekinas olimpiskajās spēlēs. Augsta starptautiska līmeņa rezultāti ir arī Jevgeņijam Sidorukam, kluba “KC” sportistam Mārtiņam Upītim un vairākiem citiem sportistiem. Ja tagad, 2007. gadā, spītējot vēlā rudens drēgnumam, Lielupē airē apmēram simts Jelgavas Bērnu un jaunatnes sporta skolas un sporta kluba “KC” audzēkņu, var cerēt uz daudziem panākumiem.
***
Fragmenti no A.Balsa sastādītās grāmatas “Smaiļošana un kanoe airēšana Jelgavā”
Sarmīte Bremze-Stūre, sešdesmito gadu airētāja, sacensību tiesnese un sporta darbiniece, LLU profesore:
“Abas ar treneri Krūmiņu stāvam pie ūdenī nesen ielaistā plosta. Lielupes palu ūdeņi aši, tie ir vāja kafijas dzēriena krāsā. Viņā krastā augošie krūmi, savas zaru kopas krāsojuši zilgani brūnas, gluži kā gleznā sauļojas Lielupes ūdenī. Zinošākie jaunie airētāji jau izlaisti uz ūdens un ņipri kā gaišus spārniņus cilā airus. Te pie atvērtajām laivu ēlinga durvīm parādās vēl viens sārtvaidzis ar ziemas cepuri galvā, pie strupā deguntiņa trīc iesnu pilīte. Cilvēciņš atsteidzies uz treniņu, tikai drusku nokavējies. “Vai tu kaut ko neaizmirsi?” mazo sārtvaidzi uzrunā trenere. “Bdien!” attrauc puišelis, jo veikli apjēdz, ka aizmirsis padot labdienu.
Trenere bāzē vienmēr sagaidīja visus, visi sasveicinājās, un neviens arī no treniņa neaizgāja neatsveicinājies. Tā bija īpaša vide, kur valdīja atklātība, godīgums, uzcītība un darbs – sistemātisks un smags, bet aizraujošs, daudzveidīgs – vērsts uz jauniem sasniegumiem. Ne visiem ir lemts kļūt par čempioniem. Mēs vienkārši centāmies kļūt par cienījamiem cilvēkiem. Šodien Jelgavā darbojas daudzi sabiedrībā pazīstami cilvēki, kas savulaik nodarbojušies ar airēšanu, – akadēmiķe Baiba Rivža, Baltijas Starptautiskās akadēmijas Jelgavas filiāles direktors Vladimirs Jefremovs, arhitekts, arī laivu ēlinga projektētajs Normunds Pavārs, uzņēmēji Laimonis Sidrabs, Mihails Bičkovs, Almants Reinbergs, Edmunds Barkāns un daudzi citi.”
***
Vasilijs Rums, dzimis 1959. gadā, sporta meistars, daudzkārtējs starptautiska mēroga jaunatnes, junioru un pieaugušo sacensību uzvarētājs, tagad inženieris telekomunikācijās:
“Sportistam visgrūtākā ir treniņu ikdiena. Treniņi prasa bieži vien vienmuļu vingrinājumu atkārtošanu ar maksimālu spēku atdevi ilgstošā laika posmā. Sacensības – tie ir svētki. Lai gan tās var uztvert arī kā treniņu ar maksimālu piepūli – vēl aiz cilvēka spēku robežas. Kad ķermenī lūst sevis žēlošana un neapzinātā taupīšana, atveras kambarītis, kurš sportistam piešķir jaunu kvalitāti. Pirmo reizi šādu lūzumu, jauneklis būdams, es izjutu treniņā, ko vadīja Ruta Šauberga. Bija jāveic ātruma izturību veicinošie uzdevumi. Neatceros cik, bet tādu bija daudz. Kad treniņš bija gandrīz galā, mūsu smaiļotāju grupa panāca kādu kanoe airētāju. Kanoe laiva, kuras airim ir viena lāpstiņa, iet mazliet lēnāk par smailīti. Taču šis kanoists bija Valērijs Nolbergs – gados vecāks, spēcīgs, pieredzējis sportists. Ruta Šauberga uzdeva mums abiem veikt apmēram 150 metru paātrinājumu līdz Lielupes tiltam, kas liecināja, ka airēšanas bāze jau ir tuvu. Valērija kanoe laiva tobrīd atradās dažus metrus priekšā. Spēka man vairs nebija. Bet, neskatoties uz to, no motorlaivas megafonā atskanēja Rutas komanda: “Uzmanību! Starts!” Treneres vārds taču bija likums, un manī kaut kas salūza. Kaut arī nespēks bija liels, atraisījās jauna, nezināma enerģija un es šajā pēdējā treniņu uzdevumā uzvarēju. Toreiz atklāju kaut ko tādu, kas turpmākajās sportista gaitās man ļāva gūt daudzas uzvaras.”
***
Daina Blūma, Rīgas Kultūru vidusskolas kultūras vēstures skolotāja, treneres Elzas Krūmiņas audzēkne sešdesmito un septiņdesmito gadu mijā:
“Kad abas ar Intu Alksni (tagad LLU pasniedzēja un Jelgavas Specializētās peldēšanas skolas trenere – red.) jau pēc sporta skolas beigšanas paziņojām, ka vairs neairēsim, Elza raudāja. Toreiz man, jaunam skuķim, tas šķita dīvaini un ārišķīgi. Nekādas čempiones jau mēs nebijām. Tikai tagad es saprotu – kāpēc. Katrs, kurš viņas acu priekšā veidojās par inteliģentu cilvēku, viņai bija ļoti mīļš. Savulaik Elza Krūmiņa strādāja par skolotāju Jelgavas 2. vidusskolā, labi pazina manu mākslas vēstures skolotāju Ausmu Belmani un ļoti priecājās līdzi maniem nodomiem studēt mākslas vēsturi. Tikai Elza toreiz nezināja, ka es ļoti vēlējos kļūt par skolotāju, jo apbrīnoju viņas pašas pedagoģes talantu – ielūkoties katrā bērnā, būt nepiekāpīgam, bet arī saprast otru cilvēku.
