Veselības aprūpe ir joma, par kuru ikvienam ir savs viedoklis. Gan Valsts prezidentam, gan aprūpes reformas realizētājiem valsts un privātajās struktūrās, gan mums, tās saņēmējiem.
Veselības aprūpe ir joma, par kuru ikvienam ir savs viedoklis. Gan Valsts prezidentam, gan aprūpes reformas realizētājiem valsts un privātajās struktūrās, gan mums, tās saņēmējiem. Šie gana banālie vārdi par tādiem nekļūst brīdī, kad tā visvairāk nepieciešama, un valsts sekmīgas darbošanās pamatā patiesībā vajadzētu būt normāli funkcionējošai sistēmai. Vai Latvijā tā ir?
Valsts prezidents Valdis Zatlers gan pirms, gan pēc stāšanās amatā solīja, ka šis jautājums viņam būs viens no prioritārajiem. V.Zatleram šonedēļ gāja talkā sabiedrība par atklātību “Delna”, sadarbībā ar Valsts prezidenta kanceleju un Veselības ministriju rīkojot forumu par labu pārvaldību Latvijas veselības aprūpes sistēmā. Dalībniekus uzrunāja arī prezidents, kurš, kā zināms, ir ārsts ar sabiedrībā, maigi sakot, neviennozīmīgi vērtētu attieksmi (vismaz savulaik) saistībā ar tā dēvētajām pacientu “pateicībām”. Jāatzīst, viņa runā neko jaunu neizdevās saklausīt. Tie paši vārdi par to, ka “nepieciešams celt iedzīvotāju uzticību veselības aprūpes sistēmai”. Izrādās, “iepriekšējās diskusijas par minēto sistēmu parādījušas, ka iedzīvotāji tai neuzticas”. Patiesībā iedzīvotāji neuzticas ne tikai tai. Laikam maz būs jomu, kurās uzticība ir augusi. Noticis tieši pretējais – tā ir katastrofāli zema faktiski visās sfērās.
Atgriežoties pie medicīnas un notikušā pasākuma, brīnumu nebija ne tikai Valsts prezidenta atklāsmēs, bet arī nozares vadības teiktajā. Veselības ministrs un ministrijas valsts sekretārs varēja vien teikt, ka norisinās nemitīgi uzlabojumi, un demonstrēt, kā audzis veselības aprūpes budžets. Atvēlēto līdzekļu līknes kāpums pa gadiem iespaidīgs, tāpēc jo pārsteidzošāks ir rezultāts – ar savu atalgojumu neapmierināti mediķi un ar pakalpojumu kvalitāti – pacienti.
Brašajos ierēdņu “raportos” atvēsinošu šalti ienesa Latvijas cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas “Sustendo” valdes priekšsēdētājas un Latvijas pārstāves Eiropas Ekonomikas un Sociālo lietu komitejas Guntas Ančas atgādinājums par Eiropas veselības aprūpes pacientu aizstāvības organizācijas (Health Consumer Powerhouse) pētījumu. Tas Latviju 27 ES dalībvalstu vidū no veselības aprūpes patērētāja apmierinātības viedokļa ierindo pēdējā vietā. Tā ka nav ko mūsu sistēmas ģenerāļiem pašiem sev sist uz pleca. Visu līdzšinējo valdību un to desmit veselības ministru rosīšanās šajā lauciņā ir, maigi sakot, “kaķim zem astes”.
Arī pēc šonedēļ notikušā pasākuma un tajā dzirdētā atliek vien secināt, ka “Delnas” labie nodomi neko nedos arī turpmāk, ja turpināsies eksistēšana paralēlajās pasaulēs – ierēdņi kā ugunsdzēsēji reaģēs uz mediķu protestiem par, viņuprāt, zemo atalgojumu, bet pacienti klusi klauvēs pie abu sirdsapziņas tapt uzklausītiem.
Starp citu, runājot par daudz pieminēto mediķu atalgojumu, kad pasākumā “Ziņas” taujāja nozares arodbiedrības vadītājam Valdim Kerim, vai bijis mēģinājums noskaidrot, cik galu galā veselības nozarē strādājošie saņem, ieskaitot nekur neminētās “pateicības”, viņš spēja vien noplātīt rokas. Protams, tūlīt daudzi jo daudzi sacīs, ka viņu alga ir tik vien kā grāmatvedības atskaitēs norādītais. Tam gribot negribot jāpiekrīt. Tajā pašā laikā nemānīsim sevi, ir daudzi, kas tās saņem. Spriežot pēc vēlmes “klusēt kā partizāniem”, summas ir pietiekami iespaidīgas. Kāds tad ir reālais skaitlis, kas tiek “apgrozīts”, neņemot vērā budžeta līdzekļus? Atbildes joprojām nav. Un vēl, uz to gan atbilde ir daudzmaz dzirdēta, – kāds, mediķuprāt, būtu tas cipars, kuru saņemot viņi nedraudētu ar streikiem un došanos pasaulē labākas dzīves meklējumos? Ārpus šiem vēl paliek jautājums, kādiem jābūt indikatoriem, kas pateiktu, ka nepieciešams tik un tik. Kamēr šie skaitļi nebūs skaidri, arvien lielāku līdzekļu atvēlēšana no valsts budžeta būs mēģinājums aizpildīt bedri bez dibena.
