«Pašapziņa – sava nozīmīguma, spēku, spēju, sabiedriskās lomas apzināšanās,» rakstīts vārdnīcā. Šis jēdziens iet roku rokā ar pašvērtējumu. Ja tas adekvāts, par 80 procentiem dzīvē jau veicies, pārliecināta psiholoģe Aiga Jankevica.
“Pašapziņa – sava nozīmīguma, spēku, spēju, sabiedriskās lomas apzināšanās,” rakstīts vārdnīcā. Šis jēdziens iet roku rokā ar pašvērtējumu. Ja tas adekvāts, par 80 procentiem dzīvē jau veicies, pārliecināta psiholoģe Aiga Jankevica.
Tā mēs dzīvojam – katrs ar savām varēšanām un nevarēšanām, kompleksiem un nesatricināmību. Tam visam nebūtu nozīmes, ja uz pasaules būtu tikai es viens. Tomēr aiz katra stūra mūs sagaida kādas attiecības, kurās iepriekšminētās īpašības atklājas visā spožumā, tieši ietekmējot iesaistīto pušu labsajūtu. Tāpēc arī saruna – lai būtu labāk!
Aiga, kā tu definētu jēdzienu “pašvērtējums”?
Tas nozīmē, kā es pats sevi vērtēju, kā ar sevi sadzīvoju, kā jūtos, vai esmu ar sevi mierā? Varam runāt par normālu jeb adekvātu pašvērtējumu, zemu un arī pārāk augstu. Tas ir adekvāts, ja cilvēks ļoti labi zina, kas viņš ir, ko grib un ko nekādā ziņā nevēlas, zina, ko darīs, lai to sasniegtu. Darbodamies paralēli, būdams ar savu “mugurkaulu”, tāds respektē citu blakus esošu, strādājošu un dzīvojošu cilvēku intereses un viņu darbības. Pašvērtējums nosaka veiksmi mūsu dzīvē, darbā un visu līmeņu attiecībās: vīra un sievas, mammas un bērna, priekšnieka un padotā. Ja tas adekvāts, tajos valda zināma kārtība.
Tātad cilvēkam sevi ļoti labi jāpazīst?
Saprotu, ka tas nāk ar gadiem. Viena no pašvērtējuma izpausmēm – cik tu esi mierā ar sevi. Vēl to sauc par pašpietiekamību, kad, piemēram, nav jāiet apkārt un par visu varu jāmeklē draugi, jāpiepilda sevi ar citiem cilvēkiem un viņu vērtējumu par tevi, jo nezini, ko ar sevi iesākt. Pieņem sevi, saproti, ieklausies savā sirdsbalsī – vienkārši sadzīvo ar sevi! Nav vajadzīgs, lai citi pasaka, cik tu esi labs un noderīgs. Pašpietiekams cilvēks spēj lasīt grāmatu, dzert vīnu vai iet vannā un priecāties.
Vai ir kāds vecums, kurā rodas pašapziņa?
Katrs mazulis piedzimst ar tādu kā pašapziņas iedīgli, bet pirmās izpausmes parādās apmēram divu gadu vecumā, kad šķiet, mazais mīļums pēkšņi kļuvis par ārkārtīgi nepaklausīgu bērnu. Atklājas protestētājs – viss, ko mamma saka, ir slikti un neder. Interesanti, ka vecāki bieži vien savu atvasi uz bērnudārzu palaiž nevis tāpēc, ka viņu nav kur likt vai būtu jāgatavo skolai, bet tādēļ, ka netiek ar bērnu galā.
Tomēr šīs spilgtās spītības izpausmes pašapziņas veidošanās procesā ir veselīgas. Ja bērns nav pateicis savu “nē”, nav izdzīvojis, kā tas ir būt noteicējam kādā situācijā, viņš arī pieaugot nevarēs atteikt, būs vadāms un atkarīgs no tā, ko saka citi. Vecākiem vienkārši jābūt gudriem, jāprot klausīties un saprast, izskaidrot caur spēli, mīmiku un intonāciju, nevis šis spīts mehāniski jāapkaro.
Nākamais kritiskais posms ir pusaudžu vecums, vai ne?
Ja divgadnieks būs veiksmīgi izdzīvojis šo cīņu izpaust savu viedokli un panācis, ka viņā ieklausās kā lielā cilvēkā, pusaudža vecums būs vieglāks. Pretējā gadījumā tīnis var vienkārši ieslēgties savā istabā un nerunāt, jo pirmsskolas posmā vecāki bērnam, neko neizskaidrojot, devuši tikai instrukcijas – “nē!”, “nedrīkst!”, “muti ciet!”, “klausi!”. “Ja divos gados esmu bijis slikts, tāds jūtos arī kā pusaudzis – tad nu man ir melni mati un nekārtīga istaba. Turpinu darīt to, ko esat manī ielikuši!”
Kā rīkoties cilvēkam, kurš apjautis, ka viņa pašvērtējums ir zems?
Tas ir liels pluss, ka cilvēks to apzinājies, “urķējies”, domājis, sevi analizējis. Kā rīkoties tālāk, jāpasaka kādam citam. Nezinu, vai vienmēr tas būs psihologs, bet tam attiecīgajā jomā jābūt autoritātei. Ne velti meitenēm ir tik svarīgas šīs draudzeņu pasēdēšanas. Pasaulē, šķiet, tā iekārtots, ka sievietes vairāk sevī “urķējas”, viņām svarīgāk spodrināt pašvērtējumu.
Pašapziņas problēmas ģimeni var iegriezt kā vāveres ritenī – vecāki ar zemu vērtējumu nspēj izaudzināt bērnu, kam tas būtu augsts. Paldies Dievam, ja vienā brīdī rodas īstais “klikšķis”, kas liek atvasei sevī urdīties – kas manī tāds, ka es nevaru? – un šo riteni pārlauzt.
Otrs grāvis ir pārāk augsts pašvērtējums.
Tas atkarīgs no audzināšanas. Pārāk augsts pašvērtējums bērnos rodas no lutināšanas. Otra ļoti liela nelaime, ar ko saskaros savā praksē, ir normu un robežu neveidošana, kad vecāki neadekvāti izskaidro, ko drīkst, ko ne. Pirmsskolas izglītības iestādē šāds “bezrobežu” bērns uzvedas kā karalis un vandalis, bet, aizejot uz skolu, iedomājas, ka viss ir atļauts. Vienaudži to varētu nesaprast, tāpēc bērns ar pārāk augstu pašvērtējumu kļūst par tādu kā balto vārnu. Viņš dzīvo savā pasaulītē, ka ir labākais, un neievēro vispārpieņemtās normas un likumus. Vecāki neizprot, ka šādam bērnam dzīvē būs ļoti grūti.
