11. novembra vakarā Jelgavā lāpu gājiena noslēgumā pie Lāčplēša pieminekļa dziedās jaunas, spēcīgas balsis. Tas būs kamerkoris «Mītava», kas pastāv jau divdesmit gadu. Dziedātāji šajā laikā daudzkārt mainījušies, konstanta ir diriģente Agija Pizika.
11. novembra vakarā Jelgavā lāpu gājiena noslēgumā pie Lāčplēša pieminekļa dziedās jaunas, spēcīgas balsis. Tas būs kamerkoris “Mītava”, kas pastāv jau divdesmit gadu. Dziedātāji šajā laikā daudzkārt mainījušies, konstanta ir diriģente Agija Pizika.
“Tas nolāpītais koris man sapņos rādās: es diriģēju, tieku līdz Emīla Dārziņa un Raiņa “Lauzto priežu” grūtākajai vietai un…” Agija Pizika sirsnīgi runā par savu “Mītavu”. Viņai ir lieliski nostādīta balss, temperaments, griba izpildīt mūziku augstā līmenī. Diriģente apņēmīgi cenšas panākt savu, kaut lāpīšanās sanāk gan ar koristu un laika trūkumu, gan dažādām citām nepilnībām, kas apgrūtina mūsu dzīvi. Nav koriem viegli laiki un arī kamerkoriem, kuros ne vairāk kā četrdesmit dziedātāju. Speciālisti spriež, ka vaina esot vidusskolu programmās, kas dziedāšanu padarīja par izvēles priekšmetu.
“Mūžu mūžos būs dziesma” – tas ir ideāls, kas var pastāvēt tikai ar spītu, nacionālu garu un jauniešu pieplūdumu koros. Bet mūsdienās, kad jaunās audio, video tehnoloģijas piedāvā daudz interesantu lietu, aizraut viņus ar kora dziedāšanu…? Diriģentam tur vajag īpašas spējas.
Desmitcīņa, koris vai prezidenta kanceleja
Pirms mazliet vairāk nekā divdesmit gadiem tolaik Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Hidromeliorācijas fakultātē diriģentes Guntas Paškovskas vadībā darbojās vīru vokālais ansamblis. Laika gaitā tā vadītājai arvien lielāka pienākumu slodze radās pamatdarba vietā – Jelgavas 2. vidusskolā, kur spēkā pieņēmās koris “Skali”. Fakultātes vīriem viņa apsolīja, ka ansambļa vadību varētu pārņemt kāda meitene no Jelgavas Mūzikas vidusskolas.
Šī “kāda meitene” bija G.Paškovskai jau kopš pamatskolas klasēm pazīstamā Agija Pizika. Meitene šaubījās, vai iet uz Murjāņiem un kļūt par sportisti vai tomēr īstenot savas radošās spējas mūzikā – tieši kordiriģēšanā. Desmit gadu noturējies viņas jauniešu konkurencē uzstādītais rekords septiņcīņā vieglatlētikā. Bet Agija pēc vecāku sprieduma “ko tu kā sportiste tālāk dzīvē darīsi!?” un arī skolotājas Paškovskas mudinājuma izvēlējās mūziku. Sportu diriģente joprojām mīl, taču lielā dzīves cīņa viņai ir nošu raksta pasaulē. “Deviņdesmito gadu sākumā trīs mēnešus esmu strādājusi par sekretāri prezidenta Gunta Ulmaņa kancelejā. Tolaik kāda māksliniece mani brīdināja, ka es vai rāpus atnākšot atpakaļ pie sava kora. Tā arī notika, es tajā sekretāres darbā jutos kā cietumā,” par mēģinājumu lauzt likteni, darbojoties pretī aicinājumam un talanta dzirkstij, smejas Agija.
Ar Kokara pieredzi pūrā
Pēc Mūzikas vidusskolas Agija Pizika sāka profesionāli dziedāt Latvijas Valsts televīzijas un radio korī. “No šā kora viņa savā mazajā rokassomiņā atnesa mūsu ansamblim jaunas, interesantas dziesmas,” atceras uzņēmējs, savulaik Hidromeliorācijas fakultātes jaunais pasniedzējs Roberts Dlohi. Drīz vīru ansamblim pievienojās Agijas draugi no Mūzikas vidusskolas, citu LLA fakultāšu studenti, un tā arī tapa “Mītava”. Sākumā koris pastāvēja pie Lauksaimniecības akadēmijas Studentu kluba, vēlāk – pie rajona kultūras nama, visbeidzot tas darbojas Jelgavas pašvaldības aģentūras “Kultūra” paspārnē.
“Deviņpadsmit gadu ar kori esmu strādājusi par trīsdesmit latiem mēnesī. Tā vairs nevarēja. Šogad diriģentiem alga palielināta līdz minimālajai, bet arī tas ir krietni mazāk nekā kolēģiem Rīgā. Es biju protesta mītiņā Doma laukumā. Turēju rudens mētelīti Imantam Kokaram, kas pārsalis dabūja diriģēt ne tikai himnu, bet pēc klātesošo pieprasījuma arī “Pūt, vējiņi!” un “Gaismas pili”,” Agija stāsta par saviem centieniem nosargāt maestro, kura vadītajā kamerkorī “Ave sol” dziedājusi astoņus gadus, gūstot turpmākajam darbam ļoti vērtīgu pieredzi. “Mītavas” diriģente absolvējusi Latvijas Mūzikas akadēmiju, bet otru augstākās izglītības diplomu nesen ieguva Liepājas Pedagoģiskajā augstskolā, kur studēja mūzikas terapiju. Šīs zināšanas viņa izmanto, strādājot ar bērniem ar speciālām vajadzībām.
Kāpēc nāku uz kori?
“Es kaut kā neprotu visu sabalansēt tā, lai kora dzīve veidojas kā tusiņš. “Mītava” neizceļas ar interesantu sabiedrisko dzīvi. Es prasu citas lietas. Man ir no svara izpildījuma kvalitāte. Koros kādreiz gribas vienbalsīgi mīļi padziedāt, bet es uz to neeju. Lai celtu grūtas dziesmas, vajadzīgs stabils sastāvs,” saka diriģente.
“Mītavas” mainība lielā mērā saistīta ar to, ka liela daļa kolektīva ir studenti, kas atbrauc uz Jelgavu mācīties un pēc tam ir prom. LLU Ekonomikas fakultātes studente Anete Leibuss “Mītavā” dzied vairāk nekā piecus gadus un tādējādi iznāk pati “vecākā” kora dalībniece. Viņa saka: “Man gribas nākt uz “Mītavu”. Dziedu tādēļ, lai tiktu uz dziesmu svētkiem, lai būtu arī atpūta no skolas. Ļoti patīk kora koncerti un piedalīšanās sabiedriskos pasākumos. Agija vienmēr atrod skaistu repertuāru. Lai gan dziesmas ir grūtas, sarežģītas. Šogad mums uz kori atnākuši desmit jaunu dziedātāju, pārsvarā meitenes. Piecos gados, kopš te dziedu, nomainījies viss sastāvs.”
No Rīgas brauc vairāki puiši, pārsvarā Jelgavas jaunieši, kuri studē galvaspilsētā, tādēļ uz diriģentes jautājumu “kāpēc tu vēl neesi mēģinājumā?” mobilajā telefonā skan atbilde “esmu autosastrēgumā”. Ar rīdzinieku Juri Ozoliņu ir citādi. Viņš Jelgavā studē trešajā kursā Lauku inženieru fakultātē būvniekos un arī dzīvo tepat blakus studentu kopmītnēs. Taču mantojumā viņam nākusi dziedāšana bērnu ansamblī, ko vairāk nekā piecus gadus vadīja Agija Pizika. (Jāpiebilst, ka bērnu ansambļi ir vēl viena viņas darbošanās šķautne – nupat, atklājot pasaules bērnu zīmējumu izstādi Jelgavas kultūras namā, uzstājās viņas vadītā “Rotiņa”.) Juris saka: “Man patīk dziedāt pie Agijas. Pirmajā kursā biju pārtraucis un tad sāku just, ka mainās mana balss, tā vairs neskan pārliecinoši. Kad atsāku, tembrs uzlabojās. Korī esmu basos. Man patīk “Mītavas” skanējums. Te sapulcējušies “profi”, kas lasa no lapas. Esam zvaigznes.” Jauneklis pasmaida un piebilst, ka nupat par labu korim izdarījis ne vieglu izvēli. Proti, pateicis “sveiki” studentu korporācijai, kur arī tiek dziedāts un vide ir patīkama, veicina paaudžu sadarbību. Taču visam, ko vēlies, neatliek laika. “Kapitālisms prasa, lai tu daudz uzmanības pievērs studijām, piestrādā. No nākamās vasaras paralēli mācībām sākšu strādāt, tomēr kora dziedāšanu turpināšu.” Runājot par “Mītavas” sabiedrisko dzīvi, Juris teic, ka kolektīvā veidojas draugu kopas. Studentu dienās 15. un 16. novembrī viņš kopā ar draugiem uzstāsies ar novatorisku muzikālu priekšnesumu. Tajā esot paredzēta ritmiska grāmatu klapēšana un avīžu plēšana. Par nomierināšanu var teikt, ka netiks šķaidīta latviešu literatūras klasika, bet preču katalogi, telefonu grāmatas, arī avīzes nebūšot tās jaunākās un lasāmākās. Taču nopietnākā muzikālā doma ir par dziesmu svētkiem. Nākamais ir dziesmu svētku gads, un “Mītava” dziesmu karos piedalīsies, kā vienmēr, augstākajā kategorijā.
***
No atgadījumiem “Mītavas” dzīvē
Pirms diviem gadiem piedalījāmies jauniešu koru konkursā Beļģijā. Saņēmām otrās pakāpes diplomu, nodziedājam labi. Vakarā aizgājām pasēdēt bārā. Dziedājām un dejojām, bet piepeši pazuda elektrība. Neveikla situācija, apmulsums. Jātaisa krogs ciet. Bet tad viens no mūsu puišiem uztaustīja štepseli – tas bija tikai jāiesprauž, un prieki varēja turpināties. Atlīdzinot par šo attapīgo rīcību, bāra īpašnieks uzsauca magaričas visam korim.
