1. Vai krievu valodai Latvijā vajadzētu noteikt oficiālu statusu?
1. Vai krievu valodai Latvijā vajadzētu noteikt oficiālu statusu?
2. Vai Latvijā tiek pietiekami veicināta mazākumtautību pārstāvju integrācija sabiedrībā?
Alfrēds Holsts, Jelgavas 6. vidusskolas direktors:
1. Neredzu pēc tā vajadzību. Tomēr būtu svarīgi apkopot un izanalizēt informāciju, cik cilvēku to vēlētos un cik ir pret. Manuprāt, vairāk ir to, kas grib saglabāt vienu valsts valodu – latviešu.
2. Krievu politiķi uzskata, ka tas notiek nepietiekami. Man gan liekas citādi. Daudz ir darīts. Piemēram, bilingvālajās skolās, kur 40 procenti mācību risinās krievu valodā. Tiesa, tam ir gan negatīvās, gan pozitīvās puses – samazinās mācībām paredzētais laiks, jo priekšmets jāpasniedz abās valodās, bet skolēni pamatīgi apgūst divas valodas. Lielu problēmu šajā ziņā mums nav, tie, kas negrib mācīties, nedara to arī dzimtajā valodā. Jelgavā, manuprāt, pozitīvi veidojusies mazākumtautību integrācija sabiedrībā, jo šeit tiek atbalstītas visas nacionalitātes.
Rita Vectirāne, Jelgavas pilsētas Sabiedrības integrācijas centra (SIC) vadītāja:
1. Pieļauju, ka reģionos, kur cittautieši skaita ziņā ir pārsvarā pār latviešiem, krievu valoda varētu tikt izmantota savstarpējā saziņā un, piemēram, dokumentu pieņemšanā pašvaldību iestādēs vai arī paralēli latviešu valodai kļūt par reģiona valodu. Analizējot Zviedrijas un Somijas pieredzi, esmu secinājusi, ka tā varētu būt. Tajā pašā laikā pašiem arī jādomā, kā sekmēt valsts valodas apguvi, un te pātagas metodes un piespiešana nederēs. Ap valsts valodu nepieciešams radīt pozitīvu auru.
Ja runājam par krievu kā valsts valodu, mana nostāja ir – nē. Latvijā valsts valoda ir viena, un tā ir latviešu. Ļoti žēl, ka tiek pausti dažādi paziņojumi, kas tracina zināmu iedzīvotāju daļu un ietekmē sabiedrības domu. Skumji, ka šādi izteikumi uzjundī nevajadzīgu ažiotāžu no abām pusēm.
2. Vienmēr var vēlēties vairāk, taču uzskatu, ka lielu darbu veic Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts, aktivizējot mazākumtautību biedrību darbību. Jo vairāk tām tiek dota iespēja kopt savu kultūru, jo lojālāki šie cilvēki ir Latvijas valstij. Pašlaik desmit ballu skalā šajā jomā es liktu septiņi. Domāju, ka minētais sekretariāts būtu jāpārveido par ministriju, jāpaplašina tā pilnvaras un jāattīsta sadarbība ar pašvaldībām.
Gaļina Galatone, Jelgavas Vakara (maiņu) vidusskolas direktora vietniece mācību darbā:
1. Nebūtu slikti. Es nerunāju par sevi, bet par vecāko paaudzi. Astoņdesmit gados cilvēkam tomēr būtu labāk, ja iestādēs viņš varētu sazināties un aizpildīt dokumentus dzimtajā valodā. Šādā vecumā ir grūti kaut ko iemācīties.
2. Neteikšu, ka nekas nav darīts, taču vajadzētu vēl vairāk. Ir normāli prasīt no tiem, kas te dzīvo, lai viņi prastu latviešu valodu, taču valsts valodas apguves kursiem vajadzētu būt bez maksas. Zinu, ka daudzi gribētu mācīties, taču viņu materiālais stāvoklis neļauj to darīt.
Maksims Galkins, Jelgavas Domes deputāts, PCTVL:
1. It kā – jā. Grūti tikai formulēt, kādam jābūt šim statusam. Trešdaļa valstī dzīvojošo ir krievi, tāpēc būtu jāļauj krievu valodā rakstīt un runāt, lietot to valsts un pašvaldību iestādēs, gan sazinoties, gan aizpildot oficiālus dokumentus.
2. Varētu būt, ka jā. Valsts it kā kaut ko šajā virzienā dara, bet uzskatu, ka pagaidām tomēr nepietiekami. Būtu labi, ja valsts atbalstītu krievu valodas un kultūras attīstību ne tikai vārdos, bet arī darbos. Krieviem vajadzētu dot iespēju iegūt izglītību dzimtajā valodā – tas ir ļoti svarīgi. Vēlams arī īpaši krievu bērniem organizēt jaungada “eglītes”, kas mūsu pilsētā pašlaik nenotiek.
Silvija Kaufelde, Naturalizācijas pārvaldes Jelgavas reģionālās nodaļas vadītāja:
1. Domāju, ka krievu valodai oficiāls statuss Latvijā nav jānosaka. Sazināšanās iespējas tajā šeit ir, jo daudzi cilvēki šo valodu pārzina, arī skolās to atsāk mācīt, un šajā ziņā nekādu problēmu nav.
Ja gados vecākiem cilvēkiem ir grūti saprast latviski, piemēram, valsts un pašvaldības iestādēs tiek izrādīta pretimnākšana un attiecīgie jautājumi paskaidroti krieviski.
2. Šajā jomā tāpat kā visās citās vienmēr iespējams kaut ko darīt labāk, dziļāk. Bet tas prasa papildu resursus – gan cilvēkus, gan naudu. Priecājos, ka Jelgava ir viena no vadošajām pilsētām valstī, kur pašvaldība interesējas par mazākumtautību problēmu risināšanas iespējām un šīs sabiedrības daļas integrāciju. Latvijā nav daudz pilsētu, kur darbotos Sabiedrības integrācijas centrs, būtu integrācijas programma un strādātu attiecīgā komisija. Mums tas viss ir.
Vēl vajadzētu darboties patriotiskās audzināšanas virzienā, jārunā par šiem jautājumiem ar jauniešiem, lai viņi varētu dzīvot saliedētā sabiedrībā. Tajā pašā laikā nav noslēpums, ka ir cilvēki, tajā skaitā politiķi, kas tieši veicina šķelšanos.
