Ja atrastos tuvāk, gribētos atzinīgi uzsist uz pleca Lietuvas iekšlietu ministram Raimondam Šuķim, kurš šonedēļ atstāja savu amatu, tādējādi uzņemoties atbildību par kāda leišu policista izraisīto avāriju ar traģiskām sekām – trīs bērnu bojāeju.
Ja atrastos tuvāk, gribētos atzinīgi uzsist uz pleca Lietuvas iekšlietu ministram Raimondam Šuķim, kurš šonedēļ atstāja savu amatu, tādējādi uzņemoties atbildību par kāda leišu policista izraisīto avāriju ar traģiskām sekām – trīs bērnu bojāeju. Ne viena vien pasaules valsts par šādu Lietuvas ministra rīcību jau paspējusi paust atzinību un pat ieteikusi citiem mācīties no šā īsta politiķa cienīgā soļa.
Šķiet, ņemot vērā Latvijas valstsvīru dubulto morāli un visai izkropļoto priekšstatu par vērtību sistēmu, kas dažam labam, turoties pie amata galvenā simbola – krēsla –, licis attīstīt angļu buldogiem ierasto “nāvējošo tvērienu”, mūsu valstī šāds solis būtu gana neizprotams. Pēdējais mēnesis vien jau vairākkārt paspējis pierādīt, ka pat Ministru prezidentam ar saviem iespaidīgajiem gabarītiem mēbeles gabals šķitis svarīgāks par tādiem terminiem kā “ētika”, “sirdsapziņa” un “politiskā atbildība”. Tajā pašā laikā nav taču nekādas atšķirības – cilvēka dzīvībai vienlīdz vērtai jābūt gan Latvijā, gan Lietuvā, gan Mozambikā, tādēļ arī jebkuram politiķim vajadzētu rēķināties ar līdzatbildību, vismaz politisko, savu padoto paveiktajos likumpārkāpumos un noziegumos.
Taču, kā rāda iepriekšējo gadu pieredze, vislielākie priekšnieki pēc padoto izdarītajiem varas darbiem to tik vien spēj, kā dusmās saraukt pieri un kameru priekšā kaut ko filosofēt par bezatbildību sabiedrībā, sliktajām asinīm un “aizbraukušajiem jumtiem”. Uzskatāms piemērs – pagājušā gada vasarā Rīgā, Raņķa dambī, pārmēru “uz krūti” uzņēmis policists 2,81 promiles reibumā izraisīja sadursmi ar motociklu, un šajā negadījumā divi cilvēki zaudēja dzīvību. Laikam jau nevajag skaidrot, ka par notikušo atbildību neviens no augstāk stāvošajiem iekšlietu sistēmas pārstāvjiem negrasījās uzņemties, sak, pats dzēra, lai iet “čokā”, a tas, ka man pakļautā dienestā strādā tādi degradēti elementi, ir vienalga – kamēr pašu neaiztiek, var iztikt.
Saprotams, neviens jau nevar prasīt, lai kāds priekšnieķelis labprātīgi atstātu savu amatu tikai tāpēc, ka dažs neizdevies pakļautais iekūlies sarežģītā situācijā, taču tieši no vadības ir atkarīgs, cik labi un kārtīgi ir tās padotie. Turklāt, ja runājam par valsts vai pašvaldību iestādēm, problēmsituācijās par atbildību būtu jāpadomā ne tikai vaininieka tiešajiem priekšniekiem, bet arī tiem, kuru rokās atrodas galvenās vadības sviras, tas ir, finansējums.
Atkal gribas atgriezties pie aizgājušās vasaras notikuma, ar kuru Jelgava kļuva bēdīgi slavena visā Latvijā, – mūsu pilsētas pašvaldības policista izdarības, līdz nāvei piekaujot aizturēto. Tiešais priekšnieks atbildību par notikušo uzņēmies un aizgājis no iestādes vadītāja posteņa (protams, var diskutēt, vai tas bija jādara uzreiz pēc nelaimes vai vairākus mēnešus pēc tam), taču, ja ievērojam Lietuvas scenāriju, politisko atbildību nāktos uzņemties arī tiesībsargājošās iestādes “diedziņu” raustītājam, šajā gadījumā – pilsētas pašvaldībai un galvenokārt tās mēram. Tomēr šīs cerības ir tikpat reālas kā sniegs Jāņu ugunskurā, jo šajā līmenī mītošie vainīgos jau ir atraduši – notikušais nebūtu iespējams, ja kārtībā būtu policijas normatīvā bāze. Tas, ka arī no pašvaldības puses līdz šim nav veikta pietiekama likumsargu kontrole, nerunājot par nodrošināšanu ar cilvēka cienīgu atalgojumu, kas ļautu policijas vadībai izvēlēties profesionālākus kadrus, gan neko nenozīmē.
Varbūt tā vietā, lai uz Ziemassvētkiem dāsni apgādātu savus kontus ar prēmijām, mūsu valsts un pašvaldības vadītājiem vajadzētu uzdāvināt grāmatas par ētiku un godaprātu – lai lasa un mācās.
