Valsts svētku priekšvakarā «Ziņām» bija izdevība tikties ar jauku, gudru un simpātisku jelgavnieci, kurai tieši 18. novembrī aprit 50. jubileja.
Valsts svētku priekšvakarā “Ziņām” bija izdevība tikties ar jauku, gudru un simpātisku jelgavnieci, kurai tieši 18. novembrī aprit 50. jubileja. Ikdienas darba dzīvi Rīgas Narkoloģijas un psihiatrijas centra vecākā medicīnas māsa Dzintra Bergmane aizvada galvaspilsētā, tomēr sirdī un dvēselē ir mūsu pilsētas patriote, kas jau no skolas laikiem izpaudies arī viņas dalībā dažādos Jelgavas deju kolektīvos.
Palīdzēt neaizsargātajiem
Uzreiz pēc vidusskolas Dzintra iestājās Rīgas 3. medicīnas skolā un pēc diviem gadiem kļuva par medmāsu. Mediķa profesijas izvēle, protams, nav nejauša – ja pa īstam, tad tā var būt tikai aicinājums. Tomēr kāpēc par māsiņu, nevis uz institūtu mācīties uzreiz par dakteri? Tas noticis visnotaļ apzināti – Dzintra vēlējusies būt tieši māsiņa (vismaz sākumā) un arī atzīst, ka no studijām institūtā nedaudz baidījusies, jo šķitis, ka tās varētu nebūt pa spēkam. (Pazīstot Dzintru kā vienu no saprātīgākajām un mācībās centīgākajām kādreizējām klases biedrenēm, otro argumentu gan šo rindu autors uzskata par pilnīgi nepamatotu.) Izrādās, ka arī tieši 3. medicīnas skola starp daudzajām nav izraudzīta nejauši. “Toreiz bija specializācija – piemēram, Jāņa Asara ielā un vēl citur mācīja terapijas un ķirurģijas medmāsas, bet mūsu skolā, kas atradās Vienības gatvē pie Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas, gatavoja bērnu medicīnas māsas, tāpēc notēmēju tieši uz turieni, ” stāsta bērnu māsiņa Dzintra. “Man šķita, ka ar bērniem varētu būt vislabākā saprašanās. Viņi ir visneaizsargātākie, tiem var nodarīt pāri, tāpēc vajag kādu, kas var palīdzēt. Domāju – kaut arī mani pacienti vēl būs pavisam mazi un varbūt nevarēšu ar viņiem parunāties, tomēr saprasties spēšu, ” savu toreizējo izvēli pamato Dzintra Bergmane.
Laiks izdara korekcijas
Pēc divu gadu mācībām jaunās māsiņas pirmā darba vieta bija tepat Jelgavā, Bērnu infekcijas slimību nodaļā, kur nostrādāti, pēc Dzintras vārdiem, “kādi divdesmit gadi”. Un tiešām, iepriekšējā pārliecība attaisnojās – izdevās gan saprasties ar bērniem, gan palīdzēt. Tomēr laiki mainās, un aiziešanas iemesls no darba dzimtajā pilsētā bija gaužām prozaisks – 1999. gadā nodaļa līdz ar visu infekcijas slimību bloku pilsētas slimnīcas reorganizācijas rezultātā tika likvidēta. (Atceroties, ka nav vairs arī 3. medicīnas skolas, kur Dzintra savulaik mācījās, kopīgi nopriecājamies, ka vismaz Jelgavas
2. vidusskola vēl nav likvidēta, bet tikai pārtapusi Valsts ģimnāzijā.)
“Trīs četras epizodes”
Tagad medicīnas māsa Dzintra Bergmane strādā Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrā, kas faktiski tika izveidots līdz ar mūsu raksta varones darba maiņu. Tur viņa ir 8. nodaļas vecākā māsa. Diezgan krass pavērsiens – no infekcijas slimībām uz psihiatriju. Patiesība izrādās vēl “graujošāka” – sarunas gaitā noskaidrojas, ka Dzintras pacienti vairs nav bērni, bet gan personas, kas paguvušas izdarīt sabiedrībai bīstamus nodarījumus. “Mūsu nodaļa atrodas pie Brasas cietuma, atsevišķi no pārējā centra, un ir piespiedu ārstēšanas nodaļa,” bijusī bērnu māsiņa pavisam mierīgā balsī skaidro – lai gan nodaļas pacienti savā dzīvē izdarījuši zādzības, huligāniskus vai pat ļoti smagus noziegumus, viņi ir psihiski slimi cilvēki un tāpēc jāārstē. “Viņi ir sabiedrībai bīstami, tādēļ arī mūsu nodaļa ir piespiedu,” Dzintra turpina skaidrot. Pēc jautājuma, vai šie sabiedrībai bīstamie cilvēki tādi nav arī personālam, tieku “nomierināts”, ka astoņu gadu laikā bijušas “tikai kādas trīs četras īpašas epizodes”.
Ne slimnīcas dzīve
Dzintra, protams, ne tikai mācījusies un strādājusi, bet aizvadīto gadu laikā pārtapusi no šo rindu autora kādreizējās klases biedrenes Kivlenieces par Bergmani un ir mamma divām jaukām, tagad jau pieaugušām meitām. Lielā meita Dace mācās Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes maģistrantūrā, bet jaunākā, Vita, studē Rīgas Tehniskās universitātes Ekonomikas fakultātē. Skatot ģimenes fotoalbumu, gluži nejauši pavīd arī kāda fotogrāfija, kurā pa vidu abām meitām redzama Dzintra augstskolas absolventa mantijā. “Jā, es te arī pirms dažiem gadiem pabeidzu Latvijas universitāti, Medicīnas fakultāti,” viņa bilst it kā starp citu. “Pie mazbērniem gan vēl neesmu tikusi, šajā jomā viss priekšā.” Turpmākajā sarunā kļūst zināms, ka jaunākā meita itin nopietni nodarbojas ar sarīkojumu dejām. Pēc pārspriedumiem par to, ka “kustība ir ķermeņa valoda” un “ķermeņa valoda ir ļoti svarīga psihiatrijā”, šo rindu autors atceras, ka pati Dzintra jau no 2. vidusskolas laikiem ļoti aktīvi darbojās Jelgavas tautas (tajos laikos tas bija ne tikai žanra apzīmējums, bet arī tituls, kas apliecina kvalitāti) deju ansamblī “Jaunība”. Grūti saskaitīt daudzos dziesmu un deju svētkus, festivālus un ceļojumus, kuros viņa piedalījusies. Izrādās, deja pamesta novārtā (domājams, ne jau pavisam) salīdzinoši nesen. Vēl pirms dažiem gadiem dejots ansamblī “Lielupe”. “Vienkārši vairs nav laika, ” skumji nosaka Dzintra.
Medmāsas un politika
Sākot runāt par laika trūkumu, no skaistām atmiņām atkal nākas pievērsties dzīves realitātei. Dzintras darba diena nebeidzas līdz ar maiņas beigām Psihiatrijas un narkoloģijas centrā. Pēc tam vēl seko pusslodze Rakstnieku poliklīnikā, tāpēc mājās Jelgavā viņa ikdienā nonāk ne ātrāk par pulksten deviņiem. (Protams, kāda vairs tur dejošana.)
Šādas papildu slodzes iemesls visparastākais… Medicīnas darbinieku publiskās aktivitātes Dzintra, protams, atbalsta, taču jubilejas priekšvakarā vienojamies par lielo politiku īpaši nerunāt. Bet vienu absurdu māsiņa piemin gan – viņa un citi mediķi drīkst strādāt papildu slodzi, tikai ne savā pamata darbavietā. (Šķiet, ka loģiskāk gan būtu tai pašā medicīnas iestādē, kur cilvēks jau strādā, vai ne?)
Dzintra Bergmane ikdienā redz, ka medmāsu trūkums tik tiešām ir liela problēma. Viņas secinājums: profesija diemžēl nav populāra, un iemesli tam visdažādākie – tas ir gan materiālais, gan prestiža jautājums. “Domāju, ka pat ne tik daudz medicīnas skolu beidzēju aizbrauc strādāt uz Īriju vai citām svešām zemēm, bet viņas it kā “izšķīst” pa pasauli un nenonāk savā tiešajā darbā slimnīcās,” skumji konstatē raksta varone. Tiek atrasts darbs kosmetoloģijā, zobārstniecībā, farmācijas firmās. “Bērnu māsiņa, piemēram, var būt ideāla auklīte,” Dzintra paredz arī šādu iespēju. Bez šaubām, arī ārzemju variants netiek izslēgts, it sevišķi, pieprotot svešvalodas.
Par svētkiem
Uz jautājumu par pašas kā pieredzējušas un kvalificētas medmāsas ar augstāko izglītību iespējām un vēlēšanos doties peļņā uz ārzemēm, “sak, meitas lielas, nekādu problēmu”, Dzintra padomā un pastāsta nelielu stāstiņu: “Zini, pirms dažiem gadiem, vēl kopā ar “Lielupes” dejotājiem, lidojām uz Norvēģiju. Tāda pasakaini skaista zeme, sevišķi skatoties no augšas. Tad atcerējos, cik maziņa, mīļa un neaizsargāta no augšas izskatās mūsu pašu zemīte un tik pavisam sentimentāli ienāca prātā pazīstamā Ulda Stabulnieka dziesmiņa ar Māras Zālītes vārdiem par Latviju, kas mazliet par mazu un mazliet par lielu.”
Tā arī bija visizsmeļošākā atbilde, pēc kuras nemaz nešķiet nejauša sakritība, ka Dzintra Bergmane savu dzimšanas dienu svin 18. novembrī.
