Tuvojoties valsts svētkiem, šķiet, šogad vietējā vara vairāk nekā citkārt pacentusies, lai ikvienam pilsētniekam, kas lūkojas tālāk par sava nama durvīm, un iebraucējam rastos sajūta, ka šajā valstī, par spīti politiskajām nebūšanām, tomēr ir svētki.
Tuvojoties valsts svētkiem, šķiet, šogad vietējā vara vairāk nekā citkārt pacentusies, lai ikvienam pilsētniekam, kas lūkojas tālāk par sava nama durvīm, un iebraucējam rastos sajūta, ka šajā valstī, par spīti politiskajām nebūšanām, tomēr ir svētki.
Vēl piektdienas pēcpusdienā Lielajā ielā iepretim Domes ēkai vīri gadiem augušo liepu vainagiem apvirpināja lampiņu plīvurus, kas tumšā gadalaika vakaros vairāk izgaismos autobraucēju un gājēju ceļus. Visticamāk, par gaišumu rūpējoties, vairākas dienas laternas bija ieslēgtas Rūpniecības, Veidenbauma, Cīruļu ielā un citviet – laikam pārbaudot, kuras spuldzes nedeg un jānomaina. Var piekrist iedzīvotāju nemieram, ka tāda revīzija būtu jāveic vakarpusē, kad apgaismojums tik un tā darbojas un “aklās” lampas ir redzamas. Tādējādi izdotos ekonomēt tik dārgo elektroenerģiju un līdzekļus, taču galvenais ir ieguvums.
Kā tādu var minēt arī šārudens valsts svētku noformējumu pilsētā. Pašvaldība šogad atbalstījusi mākslinieces Ivandas Spulles piedāvāto ideju vizualizācijas projektu, kurā rosināts uz ielu apgaismes stabiem izvietot karoga tipa bannerus. Tādi izlikti ne vien pāri Lielupes un Driksas tiltiem, bet jau lielākā formātā arī ielas sadalošajās saliņās iepretim pagājušomēnes pēc rekonstrukcijas atvērtajam Ozolskvēram, kur pat aukstajās dienās priecājamies mana jaunākos jelgavniekus. Uz caurspīdīgas pamatnes veidoto viļņoto karodziņu vadmotīvs – plūstoša upe, piemēram, Lielupe vai tās atteka Driksa. No iepriekšējiem gadiem Hercoga Jēkaba laukumā kā veiksmīgs risinājums palicis bērza izgaismojums.
Mūsu diezgan pelēcīgo pilsētu gaišāku padarījusi arī nupat pabeigtā jaunā Domes ēkas fasāde. Atturīgos zilganbaltos toņos krāsota, tā ieguvusi respektablas ēkas cienīgu skatu. Tādam arī vajadzētu būt pašvaldības administrācijas namam – pamanāmam, bet neuzbāzīgam ar spilgtumu vai bezgaumību. Sākotnēji solītie zaļgani pelēcīgie toņi laikam palikuši plānotāju mapītēs, tomēr negribas piekrist, ka tagad vietējās varas apartamenti no ārpuses īpaši kontrastē ar blakus esošo dzeltenīgo rajona Padomes ēku. Drīzāk daudzi pilsētnieki, kas privātmāju rajonos pāris mēnešos saslej savas jaunbūves, varētu dziļāk padomāt, vai viņu spilgti zilais vai uzmācīgi rozā miteklis kopējā apbūvē neizskatīsies neiederīgs.
Šonedēļ īpaši redzams, kā dienesti rūpīgi sapoš pilsētu – parkos no vēl nesen apsnigušajām koku lapām palikušas tukšas vietas, ielu slaucītāji tīra brauktuves, bet vasaras puķudobēs saliktas skujas, vietām – pat neliela auguma eglītes. Glīti.
Par svētku izjūtām domājot, drīzāk kaitina lielveikalu rotāšanās jau krietnu brīdi pirms Latvijas dzimšanas dienas. Ar smīnu uztverot tādu centību, varētu domāt, ka tirgotavu efektologi novembra beigas sajaukuši ar decembra nogalei raksturīgajiem svētkiem, jo plastikāta egles ar spīdīgiem bumbuļiem man traucē ar patriotisma devu domāt par savu valsti. Negribot pienākuši laiki, kad pa ielu novembra vidū pretī nāk Ziemassvētku vecītis ar burvju nūjiņu vienā, bet sarkanbaltsarkanu karodziņu otrā rokā.
Un visbeidzot vēlos piekrist pašvaldības aģentūras “Pilsētsaimniecība” direktora Andreja Baļčūna rosinājumam pilsētniekiem ar cieņu izturēties pret citu cilvēku darbu, ar ko, kaut vai izgaismojot ceļu, izdodas radīt pozitīvas emocijas. Sestdiena pienākusi ar visu to, kas varētu būt raksturīgs vērienīgām studentu izklaidēm iepriekšējā naktī. Ir mūsu vidū ļaunie “lāčplēši”, kam svinības saistās ar citu labā veikuma izpostīšanu. Un tomēr – savstarpēja cieņa ir viens no pamatnosacījumiem, lai mūsu pilsēta būtu skaista ne vien svētkos, bet arī ikdienā.
