Pagājušas dažas nedēļas, kopš noslēdzies «Traffic» valsts pirmās līgas futbola čempionāts, un pirmie «karstie» iespaidi nedaudz nogulsnējušies, ļaujot bez liekas steigas izvērtēt pagājušo sezonu.
Pagājušas dažas nedēļas, kopš noslēdzies “Traffic” valsts pirmās līgas futbola čempionāts, un pirmie “karstie” iespaidi nedaudz nogulsnējušies, ļaujot bez liekas steigas izvērtēt pagājušo sezonu. Vai piektā vieta 16 komandu konkurencē uzskatāma par komandas panākumu vai neveiksmi, “Ziņas” vaicāja futbola kluba (FK) “Jelgava” galvenajam trenerim Dainim Kazakēvičam.
“No vienas puses – sezona uzskatāma par izdevušos, jo Jelgavas komanda aizvadīja daudzas labas spēles un gandrīz līdz pat beigām cīnījās par vietu pirmajā trijniekā. No otras puses – protams, palicis sarūgtinājums par zaudējumiem izšķirīgajos mačos, kad noskaidrojās trešās vietas liktenis. Cīņā par visaugstākajām vietām vienībai pietrūka meistarības un pieredzes,” ne bez rūgtuma pieskaņas balsī atzīst D.Kazakēvičs. “Varbūt ne tik daudz futbola pieredzes, cik pieredzes cīņā par augstām vietām, jo lielākā daļa futbolistu no iepriekšējiem gadiem pieraduši atrasties turnīra tabulas vidusdaļā, un šogad, kad visu sezonu mūsu komanda atradās tuvu līderiem, svarīgākajās cīņās bija grūti savākties psiholoģiski.”
No malas šķiet, ka ir iespējas augt, jo vizuāli izskatās, ka puišiem “labākie gadi” vēl priekšā.
Jā, no tiem, kas regulāri izgāja laukumā, vecāki par 25 gadiem bija tikai pussargs Viktors Rezjapkins un vārtsargs Aleksandrs Čumakovs. Uzreiz jāteic, ka abi šie spēlētāji sezonu aizvadīja godam. Aleksandram šī bija viena no labākajām sezonām, un brīžiem vārtos viņš rādīja brīnumus. Viktoram varbūt ne katrā spēlē izdevās realizēt kādu labu izdevību, bet viņa attieksme pret futbolu ir īsts paraugs jaunajiem. Viņš nekad neiziet laukumā ar vienaldzīgu attieksmi pret cīņas iznākumu.
Ja esam sākuši vērtēt spēlētājus, varbūt turpināsim.
Vispirms patīkami, ka izveidojās 18 – 20 futbolistu grupa, kas sezonas garumā bija spējīga jebkurā laikā dot ieguldījumu komandas spēlē, respektīvi, vajadzības gadījumā aizstāt vadošos. Par A.Čumakovu vārtos jau runājām. Priecēja arī otrs vārtsargs Nauris Smaļķis, kas itin veiksmīgi varēja aizstāt Aleksandru viņa prombūtnē. Katrā ziņā vārtsargi mums īpašas problēmas nesagādāja. Analizējot tālāk pa līnijām, vislielākās raizes bija ar aizsardzību. Kad tā varēja spēlēt labākajā sastāvā (Viktors Červjakovs, Kristaps Freimanis, Valerijs Redjko, Vitālijs Lapkovskis), viss bija normāli, bet laba līmeņa rezervistu, izņemot varbūt vienīgi Konstantīnu Plukaiti, aizsardzībā pietrūka. Noteikti jādomā par tās pastiprināšanu nākamgad.
Pussargu līnijā par V.Rezjapkinu jau runājām, no spēles organizācijas viedokļa ļoti nozīmīgu darbu veica otrs centra pussargs Igors Lapkovskis. Ar malējiem pussargiem situācija ir bēdīgāka. Dažās spēlēs sevi labi parādīja Vadims Koņevskis un Jānis Čaplinskis, kurš pēc traumas atgriezās pussarga pozīcijā, diemžēl tas neizdevās katrā mačā. Pozitīvi vērtējams, ka tieši malējo pussargu pozīcijās labi sevi sāk parādīt vairāki jaunie spēlētāji.
Uzbrukumā sezonas sākumā kopā ar J.Čaplinski parasti darbojās kāds no “garajiem” – Kārlis Kinderēvičs vai Jurijs Ivanovs, bet Jāņa traumas dēļ nācās pāriet uz spēli ar diviem “garajiem” uzbrucējiem, kas mūsdienu futbolā nav tik izteikta. Tomēr šis piespiedu solis attaisnojās, un gan Kārlis, gan Jurijs sezonas laikā parādīja labu sniegumu. Brīžiem, protams, pietrūka vārtu momentu realizācijas, bet šiem futbolistiem ir visas iespējas augt.
Zināms, ka viens no tiem, kas sāka sezonu jelgavnieku sastāvā, pavisam “izaudzis” no komandas…
Jā, un es par to tikai priecājos. Mans mērķis nav par katru cenu noturēt perspektīvus spēlētājus, kuriem paveras cita līmeņa iespējas. (Runa ir par Gintu Freimani, kas sezonas vidū pārgāja uz LMT virslīgas komandu FK “Jūrmala” – U.V.) Zinu, ka Gints labi iekļāvies jūrmalnieku pamata sastāvā, un, kaut arī šī komanda piedzīvoja lielas pārmaiņas un čempionātu pabeidza visai neveiksmīgi, tas noteikti ir labāk, nekā ja G.Freimanim nāktos deldēt rezervistu soliņu.
Par atsevišķiem spēlētājiem būtu skaidrs. Kādu atzīmi par sezonu varētu likt komandai?
Piecu ballu sistēmā – četri. Iepriecināja, ka izdevās “atgriezt” stadionā līdzjutējus, kas Latvijas futbolam nav nemaz tik raksturīgi. Visai patīkami bija just fanu atbalstu ne vien pašmāju spēlēs, bet arī izbraukumos, kur brīžiem FK “Jelgava” līdzjutēju bija vairāk nekā vietējo. Saprotam – lai līdzjutēju būtu vēl vairāk, jāspēlē labāk. Diemžēl mūsdienās ar to vien nepietiek. Spēle un galvenokārt atmosfēra ap to jāpārvērš par zināmu izrādi, bet te bez naudas neiztikt.
Par naudu runāt nav pieklājīgi, bet ja nu tomēr…
Pilsētas vadība mūs nodrošina ar pirmās līgas spēlēm nepieciešamo. Vēl nav zināmas konkrētas summas, bet iespējams, ka nākamgad mūsu budžets pat nedaudz palielināsies. Taču tas nodrošina tikai eksistenci, nevis attīstību. Mūsu pašu menedžmentam jābūt aktīvākam, ņemot vērā kaut vai Jelgavas basketbolistu – BK “Zemgale” – piemēru. Tomēr basketbolam ir sava bāze, kur vieglāk ievilināt skatītāju, bet mūsu stadionu par tādu var saukt visai nosacīti.
Drīz taču būs Zemgales Olimpiskais centrs…
Bez šaubām, ļoti ceram uz to. Tāpēc arī mūsu mērķis ir panākt tādu līmeni, lai līdz ar jaunā centra atklāšanu Jelgavas galvenā futbola komanda būtu gatava spēlēt virslīgā. Bet jau nākamajā sezonā ceram pacīnīties par augstām vietām pirmajā līgā. Reāli domājot, līdz ar LMT virslīgas paplašināšanu, kad tajā iekļuva Ventspils “Vindava” un Rēzeknes “Blāzma”, ar pārējām pirmās līgas komandām mums būtu jāspēj cīnīties par uzvaru jebkurā spēlē.
Lai veicas!
