Autobusā ceļā uz kinoteātri jaunas skolotājas divbalsīgi dziedāja tautas dziesmas, kad uz ekrāna parādījās uzraksts «Beigas», zālē atskanēja aplausi.
Autobusā ceļā uz kinoteātri jaunas skolotājas divbalsīgi dziedāja tautas dziesmas, kad uz ekrāna parādījās uzraksts “Beigas”, zālē atskanēja aplausi. Tādi ir pirmie pozitīvie iespaidi, kas nāk atmiņā pēc kinofilmas “Rīgas sargi” apmeklēšanas galvaspilsētā kinoteātrī “Rīga”. Tā patlaban iet uz “urrā!”. Pēc biļetēm rinda. Lai nokļūtu kinoteātrī, no Jelgavas izbraucām pulksten pusseptiņos, bet atgriezāmies pusnaktī. Ja pilsētā, kas ir rajona centrs, nav sava kinoteātra, gribot negribot jārēķinās ar galvaspilsētas auto sastrēgumiem un garām ceļā pavadītām stundām. Bet par ko aplausi un sajūsma? Skaidrs, beidzot ir filma, kur latvieši uzvar. Kā savulaik esot izteicies viens no bermontiādes varoņiem vēlākais ģenerālis un kara ministrs Jānis Balodis: “Mazs cinītis gāza lielu vezumu.” Par to tiešām bija vērts taisīt filmu.
Taču gluži visa zāle neaplaudēja. Daloties iespaidos par noskatīto izrādi, kāds inteliģents vīrs, starp citu, arī kora dziedātājs un barikāžu dalībnieks, teica: “Rīgas sargos” ieraudzīju sev pilnīgi nepieņemamu vēstures versiju, kas, manuprāt, noniecina Latvijas demokrātiju un tos ideālus, par kuriem 1919. gadā cīnījās latvieši. Brašie, varonīgie un nez kāpēc uzsvērti strādnieciski rupjie puiši, kurus gluži labi atveidoja man mīļi aktieri Reinis, Skrastiņš, Daudziņš, Keišs un citi, atzīstamie specefekti arī nespēja novērst filmas greizo vēsturisko traktējumu, demonstrējot Ulmani kā vienīgo tautas glābēju, kurš savus mērķus īsteno vienpatīgā sadarbībā ar dažiem “supervaroņiem”.”
Es pats biju no tiem, kuri neviļus tiem citiem līdzi aplaudēja. Tomēr tur bija sava patiesība gan vēsturiskajā, gan arī psiholoģiski cilvēcisko attiecību plānā. Sirdij tuva ir arī optimistiskā noskaņa, kas liek noticēt paša garīgajam spēkam. Ja visu dienu domāsi, ka latvieši pastāvēs labi ja vēl kādus simts gadus, tad nekas uz labo pusi arī negrozīsies. Jādzīvo ar cerību tāpat kā priekšgājēji atbrīvošanās cīņās.
Vēl kāds tehnisks jautājums. Kāpēc jelgavniekam un rajona iedzīvotājam būtu jātērē sešas stundas, lai noskatītos pusotru stundu garu mākslas filmu?! Uzņēmēja Iveta Čunčule, kas vairākus gadus cīnījās par vienīgā Jelgavas kino – “Kino 19” – pastāvēšanu, secinājusi, ka bez pašvaldības atbalsta šis bizness nerentējas. Studenti “pumpē” filmas no interneta un uz kino meitenes neaicina. Šogad Jelgavas pils aulā tika uzlikts viens no lielākajiem ekrāniem Latvijā, uz kura var rādīt filmas, kas ierakstītas DVD formātā. Savulaik Zīgerists no LLU iznomāja pils aulu saviem pasākumiem, tur notikuši partiju kongresi. Tad droši vien ir reāli tur kaut ko uztaisīt arī tautai. Varbūt pilsētas un rajona pašvaldības un uzņēmēji varētu salikt kopā līdzekļus, lai kaut vai dažas reizes gadā pirms salūta vai lāpu gājiena pilī varētu parādīt kādu vēsturisku, patriotisku filmu, piemēram tos pašus “Rīgas sargus”. Mēs taču esam pelnījuši skatīt lielo ekrānu, vai ne!
