Laiku pa laikam man nāk prātā pēdējā redzētā teātra izrāde – Gaļinas Poliščukas režisētā «Spītnieces savaldīšana» Nacionālajā teātrī. Spilgts piemērs procesam, par kuru esmu gan sajūsminājusies, gan mēģinājusi izdibināt.
Laiku pa laikam man nāk prātā pēdējā redzētā teātra izrāde – Gaļinas Poliščukas režisētā “Spītnieces savaldīšana” Nacionālajā teātrī. Spilgts piemērs procesam, par kuru esmu gan sajūsminājusies, gan mēģinājusi izdibināt. Kā fiziskajā pasaulē ienest un pastāstīt garīgās netveramo pārbagātību, kas ir plūstoša, sekundes simtdaļā mainīga, ārprātīgi krāsaina, nu tāda – vārdos neizsakāma! Pasaule, kurā dzīvojas mākslinieki, mēģinot atrast instrumentus, “tauriņu ķeramos tīklus”, kustības, skaņas, otu triepienus, formas un vārdus, lai to izdabūtu uz āru.
Jā, bet tā “Spītnieces savaldīšana”. It kā klasisks stāsts ar klasisku “mesidžu”, bet atkritumu konteiners skatuves priekšplānā liecināja, ka te viss būs citādi. Un bija – pilnīgā “šmigā” bomzis, kurš izlīda no miskastes un ieņēma vietu skatītāju rindās, skaļi komentējot notiekošo, kaudze abstraktu ainiņu, kurās cieši savijušās gadsimtiem senas pagātnes aktualitātes ar mūsdienu svaigumu, mūzikas un tērpu sajaukums, iespēja skatītājiem pamēģināt “dzīvajā”.
To visu vērojot, emocijas ir pretrunīgas. Brīžam tā kā par daudz, ka gribas saukt: “Stop! Atšķaidiet!” Jo parasts ierindas cilvēks, par kādu uzskatu arī sevi, nav pieradis peldēties tik karstā “iekšējās pasaules uz āru vilkšanas” vannā. Tomēr tajā visā kaut kas tur un nelaiž vaļā. Kā pēc pirmā cēliena, aiz sajūsmas spiegdama, mana blakussēdētāja pauda savai kaimiņienei: “Oo, baigi forši! Neko nesaprotu, bet forši!”. Godīgi sakot, arī man pavīdēja doma, vai “nelaisties lapās”, tomēr otrajā daļā “mesidžs” atkodējās, un bija patiešām laba sajūta.
Vēl jāpiemin, ka biļetes uz šo teātra izrādi mums (braucām divatā) uzdāvināja. Raitā solī rikšojot uz notikuma vietu, piefiksēju, ka ar zināmu nožēlu noskatāmies uz kinoteātri “Coca Cola Plaza”, kur lielās aizņemtības un citādu apstākļu dēļ neizdodas aizbraukt tik bieži, kā gribētos, un gremdēties kādā Holivudas skaidri saprotamā “meistardarbā”. Atpakaļ nākot, ar lielu, lielu gandarījumu tomēr secināju, ka piedzīvotais bija krietni pārāks ieguvums, jo, nedaudz piespiežoties un pamokoties, izdevās ieskatīties “tur iekšā”. Tas viss kaut kā dezinficē dvēseli.
Lai dzīvo mākslinieki! Es viņus cienu par centieniem uzzīmēt neuzzīmējamo un saukt vārdos nepasakāmo. Protams, sanāk, kā nu kuram, un pa vidu gadās galīga “šļura”, bet bez viņu darba nevar iztikt neviens sevi cienošs cilvēks. Nu, nevar!
