Viens otrs pārsteigti jautā: «Kāpēc 21. novembrī pilsētā ir jāizkar karogi?» Nupat taču svinējām Lāčplēša dienu, 18. novembri, vēl pa vidu pilsētā varēja manīt studentu dienu. Vai to svētku nav par daudz?
Viens otrs pārsteigti jautā: “Kāpēc 21. novembrī pilsētā ir jāizkar karogi?” Nupat taču svinējām Lāčplēša dienu, 18. novembri, vēl pa vidu pilsētā varēja manīt studentu dienu. Vai to svētku nav
par daudz? Cik ilgtspējīga būs šī brīvvalsts laika tradīcija atzīmēt Jelgavas atbrīvošanu no Bermonta karaspēka 1919. gada 21. novembrī, tas atkarīgs no mums pašiem.
Pagaidām izskatās, ka atmodas laikā atjaunotie svētki pamazām izčākst. Deviņdesmitajos gados uz Jelgavas atbrīvotāju apbedījuma vietu Meža kapos devās sabiedriskās organizācijas un pašvaldība pasūtīja speciālu autobusu, bet tagad brīvprātīgo braucēju ir krietni mazāk. Arī pats piemiņas brīdis šogad tika rīkots darba laikā, kas varbūt ir zināma priekšrocība skolēniem, taču neder strādājošajiem. Vēsturnieks un pedagogs Andris Tomašūns uzskata, ka problēma ir mūsu attieksmē, patriotisma trūkumā. Viņš saka: “Nu, jelgavnieki taču nebrauc Lāčplēša dienā, 11. novembrī, uz Brāļu kapiem Rīgā. Bet 21. novembrī uz mūsu Meža kapiem varētu aiziet.”
Vācu un krievu monarhisti vienojas
1919. gada otrajā pusē Latvijas Republika bija proklamēta un Jelgavā darbojās Latvijas pagaidu valdības vietējā administrācija un kara komandantūra. Līdzās atradās gan vācu, gan krievu – monarhijas piekritēju – karaspēka vienības. Agrākie pirmsākumos pulkveža Kalpaka komandētās latviešu brigādes sabiedrotie – vācu zemessargi jeb landesvērs ģenerāļa Golca vadībā – jau bija parādījuši savus patiesos nodomus. Līdz 1919. gada pirmajai pusei gan vieniem, gan otriem aktuāls bija kopīgais pretinieks – lielinieki, sarkanie strēlnieki (diemžēl arī latvieši). Tālākie mērķi jau katram savi. Par vācu naidīgumu pret jaundibināto Latvijas valsti liecināja gan K.Ulmaņa pagaidu valdības padzīšana no Liepājas (tā atrada patvērumu uz britu karakuģa “Saratov”), gan Cēsu kaujas 1919. gada Līgo svētku priekšvakarā. Kļuva skaidrs, ka no laba prāta ne vācu, ne krievu monarhisti mūsu zemi neatstās.
1919. gada 21. jūnijā Jelgavā ieradās Odesā dzimušais krievu monarhistu vadonis Pinhoss Bērmans, kurš sevi dēvēja par pulkvedi un kņazu Bermontu Avalovu. Jau 14. jūnijā Krievijas pretlielinieku frontes vadītājs admirālis Kolčaks bija izdevis pavēli par bermontiešu pakļaušanu ģenerālim Judeničam, kura virziena mērķis bija lielinieku pārņemtā impērijas galvaspilsēta Pēterburga. Tieši Jelgavā 1919. gada vasarā notika divu latvju zemes kolonistu vācu un krievu spēku apvienošanās. Jaunajā kinofilmā “Rīgas sargi” Bermonts tiek parādīts kā niecība, kas pilnībā pakļāvās vācu zemessargu jeb ģenerāļa Golca rīkojumiem. Taču ar Bermonta vārdu Pirmā pasaules kara uzvarētājiem angļiem un frančiem tika piesegta vācu zemessargu cīnīšanās pret Latvijas valsti.
Nav militārās loģikas
Naktī uz 25. augustu vācu karavīri atbruņoja un padzina Latvijas pagaidu valdības administrāciju Jelgavā. Vērsās plašumā ienaidnieka posta darbi – slepkavības, laupīšanas. Zemniekiem tika atņemti tūkstošiem zirgu un citu mājlopu. Vācieši runāja par Kurzemes vācu republikas dibināšanu. 8. oktobrī bermontieši sāka virzīties uz Rīgu. Galamērķis šim karaspēkam skaitījās Pēterburga, taču Rīgas ieņemšana kļūtu liels drauds Latvijas valsts pastāvēšanai. Pēc smagām diskusijām Latvijas pagaidu valdība pieņēma lēmumu par Rīgas aizstāvēšanu. Militārais spēks, ko 1919. gada vasarā izdevās sapulcināt tā saucamajā Bermonta karaspēkā, bija 51 tūkstotis vīru, 100 lielgabalu, sešsimt ložmetēju, 120 lidmašīnu, desmit bruņu automašīnu un trīs bruņuvilcieni. Latviešiem tajā laikā liela daļa karavīru vēl atradās Krievijā – sarkanajos strēlniekos. Zem jaundibinātās valsts nacionālā karoga bija gatavi cīnīties vien pieci tūkstoši karavīru un apmēram tik pat daudz brīvprātīgo, kas no kara lietām zināja visai maz. Situācija diezgan bezcerīga. Taču bermontieši tika apstādināti pie Daugavas, un pilsētas centrā izveidojās frontes līnija.
Pēc militārās zinātnes tā laika likumiem uzbrūkošajam karaspēkam ir nepieciešams gan dzīvā spēka, gan tehnikas pārsvars. Taču 1919. gada 11. novembrī notika brīnums. Latvieši, kuru spēki bija vājāki, pa plānu ledu un laivās forsējot Daugavu, uzbruka daudzkārt lielākajam ienaidniekam un piespieda to bēgt.
Jelgavā palika katrs devītais
Ieņemot Torņkalnu, Rīgas Pārdaugavu, bija panākts lūzums Atbrīvošanas cīņu gaitā, taču kaujas vēl turpinājās. 17. novembrī sadursmē Ozolnieku novada teritorijā pie agrākās Skuju sešklasīgās pamatskolas (blakus Rīgas – Jelgavas dzelzceļa pārbrauktuvei) Rīgas 6. kājnieku pulks zaudēja 16 kritušus, divus bezvēsts pazudušus un 58 ievainotus karavīrus. Kritušie tika apbedīti Misas labajā karstā Cenu kapos, bet kaujas vietā 1937. gadā uzstādīja pieminekli ar bareljefu, kas saglabājās visus padomju okupācijas gadus.
Latvijas Kara skolas kadetiem kauja ar pretinieku izvērtās tagadējā Sidrabenes pagasta teritorijā pie Vareļiem. 1935. gadā tur tika izveidots piemineklis visiem 14 Brīvības cīņās kritušajiem kadetiem.
20. novembra vakarā bermontieši, cenšoties noturēt savas pozīcijas, pa Ventspils dzelzceļu no Līvbērzes uz Jelgavu sūtīja savu bruņuvilcienu, kuram bija lielkalibra lielgabali. Taču Jelgavu tas nesasniedza, jo pie Tušķiem baigo kara mašīnu nolaida no sliedēm 7. Siguldas kājnieku pulka 12. rotas sapieri.
Tieši Jelgavas pievārtē krita septiņdesmit latviešu karavīri. Sešdesmit no viņiem ir apbedīti Meža kapos, desmit kritušos piederīgie apbedīja savas dzimtas kapos.
Bermontiešu vajāšana Latvijā turpinājās līdz decembrim. Atkāpjoties pretinieks nopostīja Jelgavas un Rundāles pilis, Jelgavas “Academia Petrina” ēku un citus arhitektūra pieminekļus, kā arī laupīja un slepkavoja. Jelgavā pēc Brīvības cīņām bija palikuši tikai astoņi tūkstoši iedzīvotāju – tikai katrs devītais no tiem, kas pilsētā dzīvoja pirms Pirmā pasaules kara. Lietuvas armija Bermonta karaspēka paliekas padzina līdz jūrai un piespieda kuģos bēgt uz Vāciju. Vinsdorfas internēto nometnē Bermonta armijas karavīri pasniedza savam pavēlniekam apliecību, kurā teikts, ka “augstu vērtējot Armijas Pavēlnieku, kurš vienīgais veda savu armiju ar Monarhistiskiem lozungiem, mūsu mīļotā, viņa gaišības Ģenerālmajora Pāvela Mihailoviča, kņaza Avalova bezgalīgo dzimtenes mīlestību un kaujas nopelnus, nolēmām: pasniegt viņam Svētā mocekļa uzvarām bagātā Jura svētku dienā, 1921. gada 21. novembrī, 2. pakāpes Jura krustu. Mēs esam pārliecināti, ka Ķeizaram labpatiksies apstiprināt augšminēto apbalvojumu.”
Pareizticīgo baznīcas kalendārs ir bagāts ar svinamajām dienām, un šīs tradīcijas turpinās. Kā būs ar nacionālajām, pirmās brīvvalsts tradīcijām? Tas mūsu pašu ziņā.
