Šo sestdien Platones pamatskolā pulcēsies īpaša ļaužu grupa. Lielākā daļa nebūs vecāki par 35 gadiem.
Šo sestdien Platones pamatskolā pulcēsies īpaša ļaužu grupa. Lielākā daļa nebūs vecāki par 35 gadiem. Neatkarīgās Latvijas paaudze, kas dzīvi griež uz pilnu klapi, bet nu sanāks, lai atskatītos uz 20 gadiem, kopš durvis vērusi vecās skolas piebūve – lielāka par pašu skolu.
“Kad stāstu, ka skolai jubileja, man atbild: “Šķiet, vēl nesen tai logus mazgāju, vai tiešām 20 gadu pagājis?”,” teic mācību iestādes direktore Eva Fišere, aicinot visus, kam būtu ko atcerēties, uz pasākumu.
Laiks aiztraucies vēja spārniem. Mācību iestādes pamati likti padomju iekārtas šķietami stabilajos laikos, bet tā atklāta, kad gaisā virmoja “perestroikas” idejas, – 1987. gadā. Tālāk seko lielās pārmaiņas, kas līdz sīkumam skāra arī visu izglītības sistēmu, – vecā graušana un jaunā celšana. Taustīdamies.
Daudziem tā laika skolas bērniem atmiņā būs iegūluši spilgtie pārdzīvojumi, ka vairs nespiež vilkt garlaicīgos formas tērpus un nav jāuztraucas, kur nobāzts nošņurkušais kaklauts. Četrpadsmitgadīgajiem vairs “neborē” par komjaunatnes svarīgo lomu turpmākās nākotnes veidošanā, un pēkšņi no septītās klases var ielēkt devītajā. Tavu laimi – vairs nav jāmācās sestdienās, kad saulainajā klasē pēc fizkultūras, klausoties angļu valodu, vienkārši nāk miegs, un mācību stundas kļuvušas par piecām minūtēm īsākas. 9. maiju vēl kaut kur svin, bet daudzviet ne, tomēr brīvdienu gribas, un visa skola “nobasto”. Vismaz Platonē tā bija!
Skolu dabūja teju “pa blatu”
Doma par jaunas mācību iestādes ēkas nepieciešamību Platonē ir toreizējā ilggadēja direktora Artūra Herca izlolota. Vecplatones skoliņa bija kļuvusi par šauru, un tās kolektīvs pārmērīja katru kaktiņu bēniņos cerībā atrast vairāk vietas. Kad sporta zālē iegruva griesti, kļuva skaidrs, ka atkāpšanās ceļa nav.
“Tajos laikos viss nebija tik vienkārši. Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas mācību un pētījumu saimniecība “Jelgava” atradās Vissavienības lauksaimniecības ministrijas pakļautībā. Akadēmijas “bosiem” bija savi blati. Pats Hercs brauca uz Maskavu pie lielajiem partijas vīriem runāt. Citādi skolas šeit nebūtu,” pārliecināta direktore, stāstot par īpašo rituālu celtniecības sākumā – katrs skolēns iemūrēja savu ķieģeli, un, protams, neiztika bez kapsulas ar vēstījumu nākamajām paaudzēm.
Skolas plānojuma tapšanā aktīvi piedalījās arī pedagogi, un viņu idejas tika uzklausītas – piemēram, skolotāja kabineta izvietot blakus klasei.
Zaudētais siltums
“Mūsu pamatkapitāls un “seja” ir skolotāji, kas šeit nostrādājuši ilgus gadus. Bijušajai absolventei Veltai Vaivodei darba stāžs ir vairāk nekā 40 gadu, daudz gadu skolā pavadījuši arī Imants Roziņš, Lidija Kučina, Velga Roziņa un Dita Grogorcēviča. Viņi var salīdzināt, kā bija tad un kā ir tagad,” teic E.Fišere. Šo pedagogu liecībās izceļas līdzīga doma – lai arī šauri, saspiesti un nemoderni, Vecplatonītē valdīja lielāka sirsnība. “Cits ar citu vairāk tikāmies un parunājāmies. Tagad atšķirīga vide, laikmets un gadsimts, kas nāk ar savām prasībām izglītības sistēmā un dzīvē,” pauž V.Roziņa.
Jaunā skolas ēka nesa izmaiņas arī mācību iestādes vadībā. Tās grožus pārņēma Agris Eliņš, ieviešot jauninājumus darba stilā, kurus lielā mērā diktēja izglītības sistēmā notiekošais. “Līdz ar Eliņu atnāca lielāka demokrātija. Pie A.Herca bija kauns kaut ko neizdarīt, bet jaunais direktors iemācīja pašam atbildēt par to, ko dari. Īpaši nekontrolēja,” atceras D.Grigorcēviča. “Jā, viņš ļoti uzticējās skolotājiem. Toreiz bija tāds laiks, kas arī daudz ko sabojāja, jo no pedagogiem neko neprasīja – ej un strādā, un, kā tu dari, tā ir labi. Viss bija atkarīgs no skolotāja sirdsapziņas, taču katrai lietai ir savas robežas. Tagad viss notiek pretēji – pastāv ļoti daudz dažādu direktīvu un norādījumu. Jūtam, ka mums ne sevišķi uzticas,” atzīst pašreizējā direktore.
Eiropa mazās skolas nemīl
Lai arī izglītības sistēma Latvijā iedzīvojusies krīzē – ļoti krities skolotāja prestižs, pedagogi devušies labāk apmaksātu darba vietu meklējumos un jaunie speciālisti uz skolas pusi pat skatīties negrib, Platone demonstrē citu piemēru. “Kad visā valstī ir problēma ar kadriem, mums tādas nav,” stāsta E.Fišere, ar lepnumu pieminot divas skolotājas, kas šogad sākušas strādāt mācību iestādē. Abas jaunas un pašas reiz beigušas Platones pamatskolu. “Priecājos par katru mēnesi, ko viņas šeit pavada, jo zinu, ka tas var nebūt uz ilgu laiku,” pauž direktore. Ilze Znotiņa gan min, ka te atradusi paliekamu vietu. “Salīdzinoši ar Jelgavas Valsts ģimnāziju, kuru arī beidzu un kur strādāju, šeit sajūta ir daudz brīvāka. Jūtos līdzvērtīga. Skolotājas darbs man ir sirdij – varu strādāt tāpēc, ka patīk, nevis, lai nopelnītu,” pauž jaunā pedagoģe, bet viņas kolēģe Inese Roziņa smej, ka skolā nonākusi tādēļ, ka dzīvē nav bijis citu piemēru – vecāki skolotāji un bērnība mācību iestādē vien pavadīta!
Pašreizējā situācijā raizes vien rada audzēkņu skaits. “Mēs visu laiku balansējam uz robežas. Pastāv nostāja, ka mācību iestādes līdz 70 audzēkņiem vairs nav rentablas. Mums ir 100 skolēnu, bet Eiropai mazās skolas nepatīk. Lietuvā jau notikusi reforma, kuras laikā slēgtas daudzas skaitliski nelielās izglītības iestādes. Līdz ar to no kartes pazuduši vairāki punkti, bet skolotāji, inteliģentie cilvēki, ir jebkuras vietas kodols,” pārliecināta E.Fišere.
Lai arī plānotā reģionālā reforma nesola skaidras un stabilas vīzijas, Platones pamatskola turpina strādāt. Padomā vairāki labiekārtošanas darbi – turpināsies logu un jumta nomaiņa, sporta korpusā paredzēts ierīkot dušas, jānomaina apgaismojums, pirmsskolēniem jāierīko spēļu un atpūtas laukums, jāiegādājas lietas, lai pilnveidotu mācību procesu.
“Mēs esam atkarīgi no bērniem un attieksmes, kas vēsturiski katrā ģimenē izveidojusies pret skolu. Priecājamies par ikvienu, kas mūs apciemo, – šādu reižu nekad nav par daudz!” teic 20 gadu vecā “mēteļa”, kurš lepni piešūts mazajai “pogai”, direktore.
