Rokās saķērušās meitenītes čivina par leļļu lietām, puikas rūcina mašīnas, pagrūstās, padauzās – mēģina draudzēties. Kam izdevies, tas var izvērsties par spilgtu piedzīvojumu un treniņu lielajām attiecībām.
Rokās saķērušās meitenītes čivina par leļļu lietām, puikas rūcina mašīnas, pagrūstās, padauzās – mēģina draudzēties. Kam izdevies, tas var izvērsties par spilgtu piedzīvojumu un treniņu lielajām attiecībām.
Bērnības draudzībā mīt siltums, pie sevis nodomāju, analizējot šo jēdzienu. Katram, protams, bijusi sava pieredze. Manējā mīt daudz krāsainu piedzīvojumu, sarunu, radošu ideju. Godīgi sakot, pat neatceros, ka mēs būtu strīdējušās. Lai arī gadi un dzīves apstākļi darījuši savu, siltums nezūd. Saruna ar psiholoģi Ingu Birkmani.
Kāda nozīme ir bērnības draudzībai?
Prasme veidot attiecības un draudzību ir pirmā pazīme par cilvēka veselumu. Ja šis process traucēts, tas ir brīdinājums, ka kaut kas nav kārtībā. Draudzība, kas iegūta bērnībā, ir visspēcīgākā, ja to salīdzina ar vēlāk veidotajām. Iemesls varētu būt, ka tie ir bērna pirmie centieni veidot līdzvērtīgas attiecības ar saviem vienaudžiem. Var pamēģināt, kā tas ir, kad uzvedos ne tā, bet otrs tevi pieņem nevis ar beznosacījuma mīlestību, bet apvainojas, aiziet un vairs negrib draudzēties. (Mamma vienmēr draudzējas!) Tā ir bērna pirmā uzvara, ka otrs vēlas ar viņu uzturēt attiecības, jo grib viņu redzēt, patīk būt kopā, ir interesanti, nevis pienākums.
Bērns šajās attiecībās ir viens pats. Mamma taču to nevar ietekmēt?
Jā, kaut gan bieži mazais skrien sūdzēties vai savam līdzaudzim saka – pateikšu mammai. Mēģina šajā lietā kaut kā iepīt vecākus. Es pati nejauktos. Noteikti atbalstītu tā – izrunātos un pažēlotu. Ja prasītu, varbūt pastāstītu piemēru no savas pieredzes, bet neietu runāt, piemēram, ar Jāni, ka viņš manam bērnam gauži nodarījis. Personības veidošanās procesā ir būtiski, ka mazais pats to nokārto. Vecāki var dot idejas, palīdzēt pārdzīvot, vienkārši būt klāt.
Kāpēc ar gadiem izveidot draudzību kļūst aizvien grūtāk?
Galvenokārt tādēļ, ka ir slinkums censties vai arī neticība, ka varētu vēl kādreiz izdoties. Veidojot draudzību, svarīgas kopīgas nodarbošanās un intereses. Bērnībā vienkārši – kopīga smilšu kaste.
Jā, viena klase, skola, bet tad ceļi šķiras, un, kas no acīm prom, no sirds ārā?
Draugi var būt arī ļoti tālu, ja viņus vieno kopīga “sirds saite”. Tas nemainās pat tad, ja izdodas sarakstīties vai satikties reizi gadā. Tās, kaut retas, izvēršas priecīgas un laimīgas. Vienmēr zini, ka lielās nepatikšanās gūsi atbalstu un mierinājumu, iespēju izrunāties. Kopīgi prieki un problēmas ļoti vieno.
Par ko liecina bērna draugi?
Ja vecāki redz, ka viņa atvase pēdējā laikā pārstāj draudzēties ar labiem jauniešiem, tas ir signāls, ka jāskatās, kas notiek, jāmēģina runāt un prasīt. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka vecākiem jālaiž bērna draugi mājā, lai būtu šī neformālā un drošā vide, jo viņi tāpat satiksies aiz stūra vai interneta kafejnīcā. Bet mājās vienmēr jutīsi, kas notiek un varēsi reaģēt.
Domāju, kā būtu pareizi rīkoties, ja man nepatiktu bērna draugi. Ja dēls atvestu kādus kriminālus džekus, es būtu šokā. Ne tik daudz par viņu, kā par mani – ko esmu nokavējusi, ko neizdarīju līdz galam, kurā brīdī kaut ko palaidu garām? To, kādus draugus izvēlas mans bērns, lielā mērā nosaka tas, kā es viņu esmu audzinājusi.
Tātad bērniem jānovēl forši draugi un gudri vecāki!
Dzīves gudri!
