Pirms dažām valdībām kāds izrādīties kārs iekšlietu ministrs skaļi deklarēja savu mērķi izveidot policiju par «servisa iestādi».
Pirms dažām valdībām kāds izrādīties kārs iekšlietu ministrs skaļi deklarēja savu mērķi izveidot policiju par “servisa iestādi”. Ar servisu, protams, bija jāsaprot nevis divdomīga “eskorta” pakalpojumu nodrošināšana, bet pretimnākšana un gatavība palīdzēt. Izskanēja arī prātula, ka “policijas uzdevums nav sodīt, bet palīdzēt”. Gluži vai kā rakstīts uz jeņķu policistu dienesta auto sāniem – “rūpēties un aizsargāt”.
Tiesa gan, sapratne un palīdzība joprojām pieklibo diezgan pamatīgi. Gana daudz akmeņu varētu mest arī Valsts policijas dārziņā, taču īpašu klints atlūzu godam nopelnījusi arī kāda mūsu pilsētas struktūra, kas, lai gan neatrodas iekšlietu ministra pārraudzībā, toties braši nes Pašvaldības policijas nosaukumu.
Pietiekami daudz šķēpu lauzts par šīs struktūras darbinieku pieeju savam darbam, īpaši satiksmes uzraudzībā, respektīvi – kontrolējot, kā pilsētā tiek ievēroti noteikumi par automašīnu stāvēšanas aizliegumiem. Var piekrist, ka par katru pārkāpumu jāsaņem sods, taču tam jābūt adekvātam. Nemaz nerunājot par tādām galējībām, kad “cedeles” izrakstīšana kļūst par pašmērķi. Arī plašsaziņas līdzekļos šī tēma ne reizi vien skarta no dažādiem skatupunktiem, bet īpašu ievērību pelna gadījums (iespējams, ne vienīgais), kad “likumsargi” pamanās sodīt par automašīnas novietošanu tukšā stāvlaukumā tikai tāpēc, ka aiz priekšējā stikla nav ievietota zīmīte par apstāšanās laiku – kvīts izrakstīta tik ātri, ka autovadītāja knapi paguvusi aizslēgt auto durvis. Vai policisti sēdēja krūmos un gaidīja savu kārtējo upuri?
Lai kaut viens no priekšnieku gala vēl cenšas sabiedrību pārliecināt, ka zināmu struktūru uzplečoto vīru pamatmērķis nav sodīt un iekasēt kārtējo “desmitnieku”, ja tajā pašā laikā, kaut arī neoficiāli, teju katrs policists gatavs apstiprināt, ka vienkārši nav citas izejas, jo no augšas tiek noteiktas zināmas iekasējamo sodu normas, par kuru neizpildīšanu draud vismaz paskaļš uzbrēciens.
1998. gadā lielu sabiedrības atzinību izpelnījās jaunā kārtība, kas paredzēja visus ceļu policistu piespriestos sodus ieskaitīt valsts budžetā, lai it kā mazinātu šīs struktūras tiešo ieinteresētību. Par to, vai mērķis ir sasniegts, var diskutēt. Gadījumā ar Pašvaldības policiju apburtais loks ir vēl ciešāks, jo ar iekasētajiem sodiem tiek gādāts pienesums saviem maizestēviem.
Būtu tikai normāli, ja, konstatējot apstāšanos zem zīmes, nekavējoties tiktu pārbaudīta pārkāpumu vēsture. Nevar mest pār vienu kārti pensionāru, kurš varbūt pat pirmo reizi dzīvē ne tā novietojis auto un uz pāris minūtēm iegājis aptiekā pēc zālēm, un nekauņas, kas katrā laikā gatavi uzspļaut visiem noteikumiem un salikt spēkratus invalīdu stāvvietās vai teju perpendikulāri uz brauktuves. Ja reiz ir tāda attieksme un desmit lati tiek turēti sīknaudas vērtē, lai jau priecājas par kārtējo “plāksteri” logā.
Agrāk uz mudinājumu izrādīt lielāku cilvēcību pret tiem, kuri nesirgst ar hronisku pārkāpšanas sindromu, skanēja atbilde, ka Administratīvo pārkāpumu kodekss šādos gadījumos brīdinājumu neparedz, tāpēc atliekot vien “dīrāt”. Nez kādēļ gan kautri tiek noklusēts, ka šā paša kodeksa 21. pants skaidri un gaiši paredz iespēju atbrīvot no atbildības maznozīmīga pārkāpuma gadījumā. Vēl vairāk – turpat īpaši pieminēts, ka par tādu uzskatāms satiksmes pārkāpums, par ko paredzētais naudas sods nepārsniedz desmit latu un ja nav radīti draudi citiem ceļu satiksmes dalībniekiem vai viņu mantai. Vai iepriekš minētais gadījums nebūtu tādiem pieskaitāms?
Tomēr pašlaik diemžēl konkrēta struktūra sevi sakompromitējusi kā naudaskāru ļautiņu apvienību, un pārliecināt sabiedrību par pretējo būs pagrūti. Turklāt šāda rīcība tā vien mudina salīdzināt kvīšu skribentus ar rozīgiem dzīvnieciņiem, kuru formā agrāk bija ļoti izplatītas krājkasītes, bet ko dzīvā veidā attiecīgā nobarošanās stadijā pārstrādā konservos.
