Varētu būt, ka tas ir pirmais gadījums, kad Latvijas tenisisti uzvar pirmā līmeņa turnīrā.
“Varētu būt, ka tas ir pirmais gadījums, kad Latvijas tenisisti uzvar pirmā līmeņa turnīrā,” trīspadsmitgadīgo dvīņubrāļu Mārtiņa un Jāņa Podžu iegūto augstāko godalgu Kremļa kausa dubultspēlēs par lielisku panākumu atzīst viņu šābrīža treneris Aivars Dekmeijers.
Profesionālā trenera jelgavnieka Dekmeijera uzvārds, šķiet, komentārus neprasa – viņa meita Līga Dekmeijere jau vairākus gadus ir labākā Latvijas tenisiste, kuras vārdu atrodam WTA turnīru dalībnieču sarakstā. Izrādās, ar mūsu pilsētu saistība ir arī baušķeniekiem Mārtiņam un Jānim – ziemā viņi trenējas Jelgavas Tenisa centrā. Latvijas U-14 grupas līderis Mārtiņš Podžus Eiropas reitingā pašlaik ir trīspadsmitajā pozīcijā, šāgada valsts čempionāta sestās vietas ieguvējs Jānis – ceturtajā desmitā. Gada pēdējās korekcijas šajā sarakstā izdarīs vēl viens pirmā līmeņa turnīrs Francijā, kur puiši plāno piedalīties decembrī. Bet patlaban jau pāris mēnešu viņiem radusies izdevība ieklausīties lielā tenisa gudrībās, ja tā var teikt, nepastarpināti.
Ar profesionāļa aci
“Talantīgi puikas,” treneris Dekmeijers atzīst, ka abi viņam iepatikušies jau pēc pirmajām divām tikšanās reizēm Jelgavas Tenisa centrā. Esot redzams, ka kopā ar tēti un mammu tenisā jau daudz izdarīts, bet Dekmeijers, izmantojot patlaban iegadījušos atvaļinājumu, piekritis palīdzēt. “Kopā labi esam pastrādājuši,” viņš secina pēc turnīra Maskavā, kur arī pašam bijis interesanti vērot, kādā līmenī patlaban spēlē labākie šīs vecuma grupas tenisisti.
“Kas zina, varbūt mums izveidojas ilgstošāka sadarbība,” ar klusu cerību savukārt bilst turpat līdzās sastaptais dvīņubrāļu tētis Alvis Podžus.
Visus šos gadus gan viņš, gan mamma Anta bijuši ne vien dēlu sporta gaitu rosinātāji un atbalstītāji, bet lielā mērā arī treneri. Taču, zēnu meistarībai augot, jūtams, ka līdzās vecāku mīlestībai un amatiertenisa iemaņām prasās vairāk profesionālu zināšanu.
Bērnu ratiņos pie korta
Alvim teniss paticis kopš jaunības. Mācoties profesionāli tehniskajā skolā Jelgavā, viņš meklējis pēc treniņu iespējām, taču tolaik pie mums tādu nav bijis. “Brīvā cīņa, kaut kāds futbols, pēc armijas svaru zāle,” tā viņš raksturo savas sportista gaitas. Anta skolas laikā gan nodarbojusies Latvijas mērogiem visai labā līmenī ar vieglatlētikas daudzcīņu, tomēr arī viņai tālākais brauciens, kur vajadzēja “vīzu”, bija padomju militāristu slēgtā Roja. Toties teniss nu viņus kopā ar dēliem vedis uz sacensībām Igaunijā, Lietuvā, Zviedrijā, Itālijā, Čehijā… Tagad arī Maskavā būts, bet priekšā ceļš uz Franciju.
“Tas ir dzīvesveids,” teic nelielas Bauskas rajona zemnieku saimniecības īpašnieks Alvis.
“Karte rokā, un uz priekšu!” bilst nu jau trīspadsmito gadu mājsaimniece Anta, kas bieži ir pie automašīnas stūres, ja vien nav izdevīgāk attālumus pārvarēt ar lidmašīnu.
Teniss savā ziņā bijis “savedējs”, jo tā nopietni abi saskatījušies Bauskas stadionā, kur gan Alvim, gan Antai paticis nodarboties jaunizveidotajā kortā. Vēlāk ceļš līdz turienei mērots jau ar bērnu ratiņiem.
“Tur viņi rāpojuši, tur staigāt sākuši,” mamma tagad smej, ka spēle acīmredzot ir puikām asinīs. Itin drīz jau Mārtiņu un Jāni ieinteresējušas arī bumbiņas un raketes, bet, kad abiem nosvinēta sestā dzimšanas diena, pēc vecāku vērojumiem un draugu ieteikumiem izlemts, ka jāved talantīgie dvīņi pie trenera uz Rīgu.
Braukājuši trīs reizes nedēļā uz Mežaparku pie Natālijas Bogačovas. Vēlāk trenera stafeti pārņēmis viņas vīrs Sergejs, bet tad kaut kādu ekonomiska rakstura juku dēļ viss beidzies. Izmēģinājušies vēl dažus variantus, Podžus palika pie pašreizējā – vasarā zēni trenējas cietā seguma laukumā, kas izbūvēts pie lauku mājām, bet ziemā brauc uz Jelgavas Tenisa centru.
Viss pakārtots tenisam
“Labi, ka viņi ir divi,” tētis spriež, ka gan skolā, gan treniņos tādējādi puikām sanāk interesantāka darbošanās. Mamma savukārt atklāj, ka raksturi gan dvīņiem atšķirīgi – Mārtiņš ir rāmākas dabas, Jānis vairāk “uzvelkas”, varbūt tāpēc arī sacensībās viņam dažkārt neizdodas parādīt tik labu spēli kā treniņos.
Dienas režīms toties abiem vienāds – gluži kā treniņnometnē. “No rīta paskrienam, tad braucam uz skolu, pēc tam treniņš, tad mācības. Dažreiz sanāk otrādi – vispirms jāizmācās nākamajai dienai, jo treniņš vakarā, un – gulēt,” Jānis stāsta, ka “tenisa brīvdiena” esot vienīgi pirmdienā. Bet Mārtiņš piebilst, ka sanāk jau abiem laiciņš arī, lai DVD paskatītos kādu filmu, uzspēlētu “Play Station” un, protams, TV ekrānā pasekotu, kas notiek lielajā tenisa pasaulē.
“Tāds nu mums ir tas dzīvesveids – viss pakārtots dēlu treniņiem un sacensībām. Ar to rēķinās arī draugu ģimenes un mana mamma, kas palīdz mājas solī,” Anta teic, ka ome arī itin labi orientējas svarīgākajos tenisa notikumos, bet mājās ir patiesi neatsverams palīgs. Kā apliecinājums teiktajam, kamēr mēs runājamies Jelgavā, no Bauskas puses pienāk telefona zvans, jo omīte grib vēl precizēt katlā liekamo sortimentu.
Mērķis – “Grand Slam” un “ATP Masters”
Uz mēģinājumu izdibināt, vai pusaudžiem šāds dzīvesveids un pašlaik vēl vecāku noteiktais režīms dažbrīd nešķiet par striktu, dvīņu noliedzošā atbilde ir nešaubīga. Abi septītklasnieki ir pārliecināti, ka tagad jācenšas, cik var, lai “vēlāk būtu vieglāk”. Tētis sarunā par dēlu nākotnes plāniem kā nozīmīgu piemin faktu, ka labiem sportistiem ir ceļš vaļā ārzemju koledžās. Mārtiņš uz līdzīgu jautājumu ar smaidu attrauc, ka gribētu uzvarēt “Grand Slam” turnīros un iekļūt “ATP Masters” rangā.
Bet pagaidām viņi divas trīs stundas vismaz piecas dienas nedēļā mācās arvien sarežģītāk un precīzāk pārvaldīt raketi un starptautiskos turnīros “mēra”, cik soļu ir paveikts iecerētā mērķa virzienā.
