Nepilnus 11 kilogramus smaga un 115 centimetru gara līdaka un vēl dažas «desmitnieces un astoņnieces» ir jelgavnieka pauerliftinga kluba trenera Edmunda Jansona pagājušās sezonas lielākā veiksme.
Nepilnus 11 kilogramus smaga un 115 centimetru gara līdaka un vēl dažas “desmitnieces un astoņnieces” ir jelgavnieka pauerliftinga kluba trenera Edmunda Jansona pagājušās sezonas lielākā veiksme. Uz copi agrās rīta stundās viņš no jūnija sākuma bijis vismaz simt reižu un vērtē, ka milzīgo plēsoņu ar katru gadu kļūst aizvien mazāk.
“Tāda savāda vasara – lielajām līdakām pat uz rudens pusi bija tukši vēderi,” kaislīgais copmanis teic, ka vairākas plēsoņas bijušas bez zobiem, citām savukārt daļa ataugusi. Svarīgi, lai milzīgās šīs sugas zivis būtu labi paēdušas, jo tās lielākoties ir mātītes. Viena tāda brašule var iznērst pat miljoniem ikru. Tieši šis ir viens no iemesliem, kādēļ Jansona kungs aizvien biežāk domā, ka arī prāvākās zivis jāatlaiž.
Ar makšķerēšanu regulāri sācis nodarboties pirms sešiem septiņiem gadiem, tāpēc šajā laikā uzkrājis zināmu pieredzi. Velcēšanas maršruts nav mainījies – treneris aizvien sezonas laikā teju vai ik rītu savā nelielajā plastikāta laiviņā mēro vismaz 15 – 20 kilometru no jahtu kluba bāzes aiz Jelgavas pils līdz Klīvei. Labākā cope esot vasarā, kad pēc intensīvākiem lietiem paceļas ūdens līmenis. Tad skābekļa bagātinātajā upē dzīvelīgākas kļūst mazās zivtiņas, tādēļ līdakas iznākot no slēpņiem. Vairāk sāk kustēties arī citas plēsoņas. Lai gan iepriekšējos gados izdevies āķim pievilināt pat seškilogramīgu zandartu, šovasar lielākais svēris ap trīs kilogramu.
“Lomi ar katru gadu samazinās,” pārliecināts E.Jansons. Pamatojumu viņš rod tajā, ka cilvēki dzīvojot aizvien labāk. Daudziem ir motorlaivas, vairs neķer no krasta, bet velcē. Lai “uzdurtos” kādai lielākai zaļsvārcei, dažkārt laivā jānobrauc pat 40 kilometru. Jāņem vērā arī tas, ka milzenes barojas tikai reizi trīs nedēļās, pārējo laiku guļ slēpnī upes dibenā. Tādas desmitkilogramīgās pretēji uz pusi mazākām māsām ēsmai pakaļ neskrien. Prāvākās klusi sēž un gaida – hops, breksis! Un aprij! Tad atkal turpina gulšņāt. Savukārt līdz pieckilogramīgās lēkā, taisa tā saucamās sveces, ķer mānekļus.
Lai arī brūces zivīm sadzīstot ātri, lielās bieži vien atlaist brīvē vairs nevar izteikto miesas bojājumu dēļ. Tā kā auklā iesieti vairāki daudzkārt lielāki par pie vizuļiem sienamajiem āķiem, kamēr tādu līdz divdesmit gadiem augušu “mātīti” uzveic un izceļ no dzelmes, tai nodarīta liela skāde. Tik vai tā neizdzīvotu, tādēļ jāceļ vien laivā. Karstajās dienās, lai zivs pēc nogalēšanas ar duncīti nesāktu strauji bojāties, E.Jansons to ieliek rupja lina auduma maisā un regulāri mērcē vēsā ūdenī. Līdz tiek krastā, līdaka saglabājas gluži svaiga.
Savukārt ārzemju presē un žurnālos vīrs lasījis, ka pētījumos konstatēts – līdaka, kas reiz norāvusies no voblera, šūpiņa vai rotiņa, tādam māneklim vairs nepieķeras. Savukārt, ja ēsmai izmantota dzīva zivtiņa, plēsoņa to ņem atkal un atkal.
Vērtējot sezonas veiksmes un neveiksmes, E.Jansons labus vārdus teic par šogad izveidoto Jelgavas Pašvaldības policijas ūdens ekipāžu. Tā ne tikai pabaida maliķus, bet arī pārbauda, vai laivās peldošajiem ir viss nepieciešamais aprīkojums, tostarp glābšanas vestes vai riņķi. Savukārt, pateicoties Valsts vides dienesta Jūras un iekšējo ūdeņu pārvaldes Kontroles daļas Jelgavas iekšējo ūdeņu kontroles sektora vadītāja Jurija Skribāna entuziasmam, krietni mazāk kļuvis nelegāli izlikto tīklu.
Kā pirms vairākiem gadiem, tā arī pašlaik Jansona kungs līdz kilogramam smagās līdakas draudzīgi nobučo un piesaka, lai pie makšķernieka atved mammu. “Bet viņas neatved!” smej copmanis. Smaidot viņš teic, ka līdakas ir kanibāli, tādēļ “māte meitu var bez kādām raizēm notiesāt”, bet patiesais zivju skaita samazināšanās iemesls esot tas, ka zveja kļuvusi intensīvāka. Turpretī neganti daudz savairojušies mazie vēzīši – katru reizi kāds pie milzīgā āķa pieķeroties. Baida tas, ka nelielie spīļu īpašnieki, kas masveidā dzīvojas pa Lielupes gultni, varot apdraudēt zivju, tostarp līdaku, ikru skaitu nākotnē, jo tie tumšajiem ūdens iemītniekiem ļoti garšojot.
Pirms dažām nedēļām E.Jansons uz copi šoruden bija pēdējo reizi. Lai gan lomi aizvien varot būt diezgan labi, tomēr drēgnais laiks, vējš un viļņi šķiet netīkami ne tikai viņam, bet arī samērā mazajai laiviņai. Turklāt pašlaik daļa līdaku devušās uz Kalnciema pusi tuvāk jūrai, savukārt citas pārvietojušās uz nelielajām Lielupes pietekām.
