Cenšos darīt ko jaunu – lai būtu interesanti. Tā pirms kāda laika bija uzrakstījušies daži dzejolīši bērniem. To uzzināja Inese Zandere un lūdza pierakstīt klāt pārējos – lai iznāktu grāmata.
“Cenšos darīt ko jaunu – lai būtu interesanti. Tā pirms kāda laika bija uzrakstījušies daži dzejolīši bērniem. To uzzināja Inese Zandere un lūdza pierakstīt klāt pārējos – lai iznāktu grāmata. Tā kā dzeju bērniem rakstīju pirmo reizi, protams, nezināju, kā viņi to uzņems – varbūt lasīs tikai vecāki…” tā intervijā radio “Naba” raidījumā “Bronhīts” aizpagājušajā nedēļas nogalē šaubas par to, vai nule iznākušais krājums “Burtiņu zupa” atradīs tam paredzēto auditoriju, atminējās dzejnieks Kārlis Vērdiņš, tūlīt gan piebilzdams: nu jau neziņu kliedējušas vairāku mammu vēstules, kur uzskaitīts, kurus dzejolīšus viņu atvases iecienījušas visvairāk.
“Burtiņu zupa”, ko ilustrējis mākslinieks Otto Zitmanis, turpina izdevniecības “liels un mazs” un Hansabankas kopīgo bērnu literatūras un kultūras attīstības projektu “Mazais būs liels”, kas veicina jaunu latviešu oriģinālliteratūras un grāmatu mākslas darbu tapšanu un padara kvalitatīvus izdevumus cenas ziņā lasītājiem daudz pieejamākus.
“K.Vērdiņa nelielais dzejoļu krājums visdrīzāk būs piemērots jaunākajam skolas vecumam, kas vēl atceras pirmo burtiņu mācīšanos un mazo bērnu rotaļas, bet jau runā skolas žargonā un domā par bastošanu no latenes un litenes,” grāmatas auditoriju lēš izdevniecības kopvede Zane Jauja, norādot, ka daudz dzejoļu arī par vecākiem. “Lai gan tajos netrūkst mīļuma, tie nav pārāk glaimojoši šiem bērnu pasaules svarīgākajiem cilvēkiem. Asprātīgajos, sižetiskajos pantos ir sajūtama “laikmeta sāpe” – bērniem brīžiem ir žēl savu no dzīves apmulsušo vecāku un viņi savā ziņā uzņemas atbildību par pieaugušajiem, kas īsti netiek galā ar dzīvi. Bērni ar savu klātbūtni mierina pieaugušos un dod viņiem iespēju būt labākiem.”
“Vērdiņa dzejoļiem varētu piemērot daudz jocīgu etiķešu – “ikdienas eposs”, “rīmju hronika”, “dziesmas par dzīvi”. Kaut kas no T.S.Eliota sižetiskajiem garajiem dzejoļiem, kurus Vērdiņš savulaik atdzejoja, te ir sakrustojies ar dresleriskiem pekstiņiem un “māmiņ, mīļo māmuķīti” dobes sirsnīgajām vijolītēm,” vērtē grāmatas redaktore I.Zandere. “Vai dzejoļi var būt reizē palaidnīgi un bēdīgi? Reizē skumji un ļoti smieklīgi? Būdami dzejoļi, izskatīties pēc filmām, lugām un multenēm, pēc stāstiem, vēstulēm un pagalma skaitāmpantiem? Vērdiņa dzejoļi var.”
“man ķēdīti ap kaklu lika liela žagata
un deva burvju spogulīti mazu apaļu
lai katru dienu mežu varu skatīties kā multeni”
