Gastronomijas un parfīma citadeli Franciju pašlaik nav par ko apskaust.
Gastronomijas un parfīma citadeli Franciju pašlaik nav par ko apskaust. Politiskās šmuces kā iespējamie bijušā galvaspilsētas Parīzes mēra un eksprezidenta Žaka Širaka korupcijas grēciņi ierindas “varžu kājiņu baudītāju” satraukumu skalā ieņem pat ne sekundāru pozīciju. Ar apbrīnojamu un ciklisku regularitāti – pēc divu gadu dziļdomīgas pauzes – Parīzes priekšpilsētās atkal redzami skati, kas statiskā materiāla kvalitātē ieinteresētu pat burlakfilmu producentus.
Šajā valstī jau daudzus gadus dzīvojušie imigranti par savas nostājas galvenajiem argumentiem atkal izvēlējušies mietus, lielkalibra “stobrus”, Molotova kokteiļus un tamlīdzīgus atribūtus. Savukārt vardarbības uzliesmojuma iemesls gan toreiz, gan tagad saistīts ar kādu likumpārkāpumu – te bēgšanu no policijas, te letālu avāriju, braucot bez aizsargķiverēm. Plus vēl, protams, vaimanas par apspiestību. Iespējams, par asociāciju, kas varētu rasties saistībā ar šiem notikumiem, nav jāsatraucas, tomēr uzmanību piesaista dažas vēsturiskas konsekvences.
Daudzviet jau gadiem aktuāls bijis jautājums par “trešās pasaules” valstīm un “otrās šķiras cilvēkiem”, kas no dzimtajiem nostūriem kā skudras metušies uz turīgākām zemēm. Nerunājot par ASV līdz sešdesmitajiem gadiem izplatīto frāzi par “melnajiem seskiem”. Pašlaik paralēles var vilkt tieši ar to kontingentu, kura mestos akmeņus uz savas ādas izjūt franču specvienību kaujinieki un policisti. Gadiem ilgi veidojies imigrantu pūlis nemanot lēmis sevi pašizolācijai nevis “Multibau” tipa ciematos, bet graustu rajonos, kam vidusslāņa iedzīvotājs nerādās ne tuvumā. Vietējās sabiedrības atraidījums gan netraucē strādāt melnos darbus, izmantot sociālos labumus un vilkt kailo dzīvību “zem Parīzes debesīm”. Kreisie populisti uz tā rēķina zvejo balsis un skaļi aicina dot blandoņām mitekļus un apmācīt smalkās manierēs, savukārt valdošie politiķi sauc pēc radikāliem līdzekļiem, lai iedibinātu kārtību kvartālos, ko kontrolē nevis vietējie komisāri, bet bandīti.
Pašlaik Latvija ir stadijā, kad to kā pārtikušu Eiropas stūrīti uzlūko bada un nabadzības pārņemti nokakti, kuru iemītnieki, spītējot kilometru tūkstošiem, kravā ceļasomas vai pat dodas šurpu bez tām. Kurš sastrādāt lielo “rubli”, kurš meklēt līgavu un apmesties uz dzīvi. Faktiski, skatoties apkārt, nav grūti pamanīt, ka arī Latvijā lielākā daļa iebraukušo viesstrādnieku kļūst par pašizolētu ļaužu grupu, kas neatkarīgi no uzturēšanās legalitātes dzīvo pašreizējā darba devēja piešķirtā miteklī (no solīda mājokļa līdz graustam) kopā ar sev līdzīgiem. Par integrāciju te grūti runāt, tādēļ uz šā fona galvenie jautājumi ir – vai Latvija ar laiku nepieredzēs ko līdzīgu tam, kas notiek Francijā, un kā rīkoties, lai tik tālu nenonāktu?
Ja ielūkojamies nesenā vēsturē, kladzināšana par diskrimināciju un citām baisām parādībām no konkrētām politiskajām ložām skanējusi pietiekami skaļi. Pirms dažiem gadiem aizstāvības jūtu uzplūdā kaimiņu “lāča” līderis “apspiestajiem” par piemēru netieši minējis palestīniešus – sak, re, kā zēni par sevi cīnās ar automātiem rokās un spridzekļiem kabatās! Brīdī, kad viesstrādnieku skaits Latvijā būs pietiekami liels, kas zina, iepriekš pieredzētā ālēšanās pret skolu reformu un veikalu demolēšana Igaunijā viņiem kļūs par mācībstundu “tiesību aizstāvēšanai”. Un nevajag sevi mierināt ar ilūziju, ka pie mums iebraukušo strādātgribētāju skaits ir pārāk neliels – nieka daži tūkstoši gadā –, lai par šādām lietām satrauktos. Neformāli būvēs un pierobežas desu cehos strādājošo un kontroles brīžos pāri žogiem bēgošo skaits ir ievērojami lielāks, cita lieta, ka ar pašreizējiem resursiem to nav iespējams pienācīgi kontrolēt. Ja vien Latvijā nesāksies daudz piesauktā krīze, pēc žūksnīša alkstošo pūļa pieaugums ir tikai laika jautājums. Zinot Francijas pieredzi, vērts pajautāt – vai mums tas ir vajadzīgs?
